Ēnu pavēlnieks

Ienāca Bīdls, nesdams paplāti, uz kuras atradās akurāti sagriezti gaļas gabali, maizes dona un ārkārtīgi liels kauss ar sarkanvīnu. Jūsu vakariņas, kungs.

-   Noliec uz galda un pazūdi! Demjurels atcirta.

-   Kungs? iedīcās Bīdls.

-   Pazūdi, Bīdl! Tūliņ! mācītājs uzkliedza.

-   Kungs… roka…

-   Ar manu roku viss ir kārtībā. Taisies, ka tiec, iekams neesi ar to dabūjis pa pakausi! Demjurels pa­ķēra maizi un svieda ar to Bīdlam, trāpīdams tam pa kreiso aci. Uz visām pusēm pašķīda drupačas.

Nobijies Bīdls mēģināja vērt muti vēlreiz, bet šoreiz aizlika priekšā galvai abas rokas, jo baidījās, ka viņa virzienā var lidot vīns, maize vai abi reizē. Kungs, melnā… roka… tā mirgo.

-   Ko! iekliedzās Demjurels, un Bīdlam pār galvu pārlidoja vīna kauss. Tad viņa kungs pagriezās un ieraudzīja, ka roka kvēlo gandrīz balta.

Demjurels metās pie Bīdla un apķērās viņam ap vidukli, ar savu jostas sprādzi berzēdams tam kārpu uz deguna. Ātri! Gatavosimies sagaidīt viesi. Es zināju, ka tas neaizgāja bojā kopā ar kuģi, un nu tas ir klāt. Lai slavēts Pirateons, Visuma tumsas dievs!

-   Kas man jādara, kungs? Bīdls rosījās pa istabu, vākdams kopā maizes drupačas un izmantodams tās, lai saslaucītu vīnu.

-   Aizej uz pagrabu un atnes man Triumfa roku. Ātri mums nav daudz laika. Taču Demjurelam nebija pacietības gaidīt, un viņi devās uz pagrabu abi. No lielas ozolkoka lādes Bīdls izņēma melnā zīda drāniņā ietīto roku. Tā bija nocirsta kādam pakārtam slepkavam un vēlāk iemērkta vaskā, tā ka ikvienu pirkstu varēja aizdedzināt kā sveci. Kad tā tiks aizdedzināta, visi, kas atradīsies mājās, aizmigs ciešā miegā un nepamodīsies, līdz svece nodzisīs. Roka ietekmēs visus, izņe­mot cilvēku, kas tur to rokā. Demjurels paņēma roku un aizdedzināja mazo pirkstiņu. Ej prom, Bīdl, citādi burvestība skars arī tevi!

Demjurels pagriezās un piegāja pie metāla durvīm, kas veda uz tuneli. No lampas, kas dega pie sienas, viņš aizdedzināja sveces īkšķi un pārējos pirkstus. Tie nočūkstēja, un tumšajā telpā sāka izplatīties burves­tība. Demjurels atvēra metāla durvis, un tumsu pār­šķēla rokas izstarotā gaisma. Mācītājs iegāja tunelī.

Nāciet, mani draugi! Laipni lūgti manās mājās! Nāciet, ēdiet kopā ar mani, un kopā mēs baudīsim šīs nakts brīnumus!

Tomass un Rafa piespiedās pie miklās tuneļa sienas, cenšoties palikt nemanāmi.

Demjurels ierunājās no jauna: Nāciet nu, nekaut­rējieties, es zinu, ka jūs esat tuvu! Es nenodarīšu jums neko ļaunu. Mācītājs šķībi pasmaidīja un savilka uzacis, lai pēc sejas nevarētu redzēt, ka viņš melo. Zēni savā slēptuvē aizturēja elpu, lai viņus nesadzirdētu.

-Ja es jūs neatradīšu… Demjurels apklusa un padomāja. Tad varbūt jūs no šīs alas izvilks tulaks.

Par spīti aukstumam, kas valdīja alā, Tomasam pār pieri ripoja sviedru lāses. Rafa sajuta viņa bailes un saņēma draugu aiz rokas. Tomass paskatījās lejup un ieraudzīja, ka lampas sāk dzist. Drīz viņi iegrims tumsā.

4 Ozolu karalis

Keita Kolgena bija paslēpusies akmeņozola krūmā un gaidīja, kad tumsas ieskautajā tuneļa ieejā parādī­sies viņas draugi. Keita vienmēr apgalvoja, ka ne no kā nebaidās. Viņa neticēja spokiem, nakts radījumiem un pat ne Dievam. Visu ticību tiem no viņas bija izdauzījis tēvs, lai gan meita bija viņam tuvākais cilvēks tūliņ pēc dēla. Dēla, kurš bija miris divus gadus pirms Keitas piedzimšanas. Par šo nāvi neviens nekad nerunāja, un par to liecināja tikai neliels akmens augstu klintsgala kapsētā. Tur māte un dēls bija kopā tāpat kā dzīvē.

Keita vienmēr valkāja bikses līdz ceļiem, garus zāba­kus un biezu jaku, bet galvā viņai bija trīsstūrveida cepure. Garie mati bija sasieti zirgastē, bet lielās, zilās acis un maigā āda liecināja, ka viņa tomēr ir meitene.

Jāsaka, Keita bija pārliecināta, ka spoki neeksistē. Savos četrpadsmit gados viņa nekad nevienu spoku nebija redzējusi un ticēja, ka tas, kas nav saskatāms, nevar nodarīt nekādu ļaunumu. Kāpēc baidīties no nere­dzamā, ja visas sāpes un ciešanas, ko viņa pieredzējusi,

bija nodarījuši apkārtējie cilvēki. Meitene bieži uzdeva tēvam jautājumus par dzīvību un nāvi. Parasti viņš tikai klusēja vai atmeta ar roku. Vienīgais, ko Keita no viņa bija dzirdējusi: eksistē tikai tas, ko tu redzi. Kad meitene mazotnē pajautāja par māti, tēvs sāka viņu kratīt. Dzērumā viņš bļaustījās, ka māte ir mirusi, un viss: viņa nekad vairs nebūs redzama, ir aprakta zem velēnām un atstāta tārpiem. Tēvs klaigāja: "Ja Dievs eksistē, kāpēc viņš atņēma man dēlu un sievu? Mīlošais Dievs… Iedomu Dievs… Atbalsts vājajiem…"

Tad Keita mēdza aizklāt rokām galvu un saritināties istabas stūrī, jo dusmās tēvs varēja mest ar jebkuru priekšmetu, kas atradās pa rokai. Pēc tam viņš, apkam­pis meitu, ilgi šņukstēja, bet viņa nekad neraudāja. Visas asaras bija dziļi ieslēgtas meitenes dvēselē tāpat kā tālās, gaistošās atmiņas par māti. Keitas sirds bija nocietinājusies. Viņa neļāva nekam un nevienam sevi sāpināt un tagad, ar pistoli rokās, bija gatava cīņai vai ar visu pasauli.