Miss Peregrīnes nams brīnumbērniem

Vienā, piemēram, bija redzamas divas jaunas sievietes, kas stāvēja uz ne pārāk dabiski uzzīmēta okeāna fona. It kā nekā īpaša, tomēr mani izsita no sliedēm viņu attieksme. Abas bija uzgriezušas objektīvam muguru. Kāpēc gan vajadzēja uztraukties un tērēties, lai pēc tam novērstos? Gandrīz vai šķita, ka gružu kaudzē atradīšu citu uzņēmumu, kurā tām pašām dāmām redzamas sejas, proti, smaidoši galvaskausi.

Citi attēli bija vēl radniecīgāki vectēva kolekcijai. Vientuļa meitene kapsētā lūkojās ūdenī, kurā atspoguļojasdivas meitenes. Atcerējos pie vectēva redzēto foto ar pudelē iesprostoto meiteni. Gan viens, gan otrs noteikti bija viltots. Citā redzēju nesatricināmi mierīgu zēnu, kuram ap krūtīm spietoja bites. Ari to taču varēja viegli noviltot, vai ne? Tāpat kā pie vectēva redzēto zēnu ar pacelto laukakmeni, kas, jādomā, bija no plastmasas. Neīstas bites, neīsts laukakmens.

Atceroties, ka vectēvs stāstīja par bērnunama zēnu ar bitēm, man uz skausta sacēlās matiņi.Pietika viņam atvērt muti, un dažas izlidoja, bet nekad nedzēla, ja Hjū to negribēja, tā sacīja vectēvs.

Manuprāt, tam bija tikai viens izskaidrojums. Vectēva bildes bija no lādes, kas sašķldusi gulēja manā priekšā. Tomēr vēl šaubījos, līdz beigās atradu uzņēmumu ar diviem dullajiem, kas baro viens otru ar lenti. Nezināju, kas tie varētu būt; ja nu vienīgi nakts murgi, bet varbūt mazohistiski sadistiskas balerīnas? Taču es nešaubījos, ka vectētiņa Portmena kolekcijā bija tas pats fotouzņēmums. Biju redzējis to cigāru kārbā pavisam nesen pirms dažiem mēnešiem.

Tā taču nevarēja būt nejauša sakritība. Tātad vectēvs bija atvedis fotoattēlusno šejienes un nemeloja, ka visus pazīst. Vai tiešām, par spīti šaubām, kuras jutu jau astoņu gadu vecumā, fotoattēli nebija viltoti? Bet ar tiem saistītie fantastiskie stāsti? Grūti bija noticēt, ka tie atspoguļo patiesību. Tomēr, stāvot putekļainās, mirušās mājas pustumsā, kurā laikam bija daudz spoku, iedomājos, kavarbūt…

Piepeši augšā kaut kas skaļi nokrakšķēja, liekot man palēkties tik nelāgi, ka izlaidu no rokām fotoattēlus.

Droši vien māja staigā, es nodomāju,vai arī brūk. Pieliecos, lai salasītu bildes. Atkal atskanēja krakšķis, un viss trūcīgais apgaismojums pazuda, atstājot mani taustāmies melnā tumsā.

Dzirdēju soļus, pēc tam balsis. Mēģināju kaut ko saklausīt, neuzdrošinādamies pakustēties, baidīdamies, ka vieglākā kustība izraisīs gružu lavīnu, kas uzgāzīsies man virsū. Zināju, ka bailes ir nepamatotas varbūt tur dullie repa dziedoņi atkal dzina velnu -, tomēr sirds skrēja kā sprintā un zemapziņā dzīvniecisks instinkts lika klusēt.

Kājas jau metās stīvas. Cik klusu vien varēdams, pārnesu svaru no vienas pēdas uz otru, lai riņķotu asinis. Te pēkšņi kaut kas atdalījās no gružu kaudzes un aizripoja, klusumā izraisot lielu troksni. Balsis pieklusa. Pēc tam grīdas dēļi iečīkstējās atkal, un man virs galvas nobira apmetums. Tas, kas bija augšā, tagad zināja, kur mani meklēt.

Aizturēju elpu.

Pēc tam atskanēja klusa meitenes balss:

Abe, vai tu?

Man šķita, ka sapņoju. Gaidīju, ka meitene ierunāsies vēlreiz, tomēr labu brīdi dzirdēju tikai lietus bungošanu pa jumtu, it kā pa to sistu tūkstošiem pirkstu. Pēc tam virs manis iedegās gaisma, un, pastiepis kaklu, ieraudzīju sešus bērnus, kas bija notupušies pie robainā cauruma un skatījās lejup.

Dīvaini, bet visi šķita pazīstami, lai gan es nezināju, no kurienes viņi ir. Varētu nodomāt, ka viņu sejas labi sen esmu

redzējis sapni un piemirsis. Kur gan es viņus biju saticis, un kā viņi zināja mana vectēva vārdu?

Beigās man pielēca. Šo bērnu apģērbs šķita neparasts pat Velsā. Bālas sejas bez smaida. Mani lūkojās cilvēki no zemē izmētātajiem fotoattēliem. Viss pēkšņi kļuva skaidrs kā diena.

Bērnus es biju redzējis fotoattēlos!

Meitene, kas pirmīt runāja, piecēlās un ieskatījās mani ciešāk. Rokās viņai mirgoja gaismiņa nedz lukturītis, nedz svece. Drizāk tā izskatījās pēc dzīvas uguns bumbiņas, kas nāca tieši no viņas ādas. Pirms dažām minūtēm redzēju meiteni fotoattēlā, taču viņa nemaz nebija mainījusies un tāpat turēja plaukstās gaismu.

Esmu Džeikobs, gribēju teikt.Es tevi meklēju. Taču mute bija sastingusi, un es spēju tikai skatīties.

Meitenes sejā iezagās īgnums. Laikam es izskatījos drausmīgi, izmircis lietū, nosmērējies putekļos, tupēdams gruvešu kaudzē. Nezinu, ko viņa un pārējie bērni gribēja ieraudzīt, bet ne jau mani.

Čukstus apspriedušies, bērni piecēlās un ātri izklīda. Viņu pēkšņā sakustēšanās kaut ko manī atraisīja, un es atguvu balsi, tāpēc saucu, lai viņa pagaida, taču soļi jau dipēja pa grīdu uz durvju pusi. Bridu cauri gruvešiem, līdz uzgrūdos smirdīgajam kāpņu laukumam pirms pagrabstāva. Kad nokāpu lejā, tur nezin kā bija atgriezusies nolaupītā gaisma, bet no bērniem gan nebija ne vēsts.

Izmeties laukā, noskrēju pa drūpošajiem ķieģeļu pakāpieniem zālē un saucu:

Pagaidiet! Apstājieties!