Miss Peregrīnes nams brīnumbērniem

Doktors Golans… Manus čukstus aprija lietus bungošana.

Atcerējos mūsu telefonsarunu pirms dažām dienām. Troksnis fonā viņš teicās esam lidostā. Nekādu māsu doktors Golans negaidīja. Viņš devās pie manis.

Sagrīļojies atspiedos pret sili, kurā gulēja Mārtiņš. Manu augumu pārņēma stingums.

Kaimiņš, es sacīju, vecais vīrs, kas laistīja zālienu tovakar, kad nomira mans vectēvs. Ari tas bijāt jūs.

Viņš pasmaidīja.

Bet acis? es pajautāju.

Kontaktlēcas, viņš atbildēja.

Ar īkšķi vienu atbīdījis, viņš parādīja man baltu acābolu.

Var pabrīnīties, ko tikai mūslaikos neražo! Ja esmu uzminējis vēl dažus tavus jautājumus, tad varu atbildēt: jā, esmu diplomēts ārsts, un mani jau sen valdzina parasto cilvēku prāts. Un, nē, par spīti tam, ka mūsu seansi balstījās uz meliem, neuzskatu tos par velti izšķiestu laiku. īstenībā jau es varu ari turpmāk tev palīdzēt vai, pareizāk, mēs varētu palīdzēt viens otram.

Džeikob, lūdzu, Emma neizturēja, neklausies viņā!

Neuztraucies, es viņu mierināju. Savulaik uzticējos. Otrreiz nekļūdīšos.

Golans turpināja, it kā nebūtu dzirdējis.

Varu piedāvāt tev drošību un naudu. Varu atdot atpakaļ dzīvi, Džeikob. Tev tikai jāsadarbojas ar mums.

-Jums?

Maltusu un mani, viņš sacīja un pagriezies uzsauca pār plecu. Nāc sasveicināties, Maltus!

Durvīs aiz Golana muguras parādījās ēna, un mums uzvilnīja kodīga smaka. Bronvīne sāka rīstīties un soli atkāpās, bet Emma sažņaudza dūres, it kā gribētu tās uzlādēt. Pieskāries viņas rokai, pamāju:Pagaidi!

To visu es tev piedāvāju, Golans turpināja, mēģinādams man iedvest, ka runā saprātīgi. Palīdzi mums atrast tādus cilvēkus kā tu! Tad tev nebūs jābaidās nedz no Maltusa, nedz viņa brāļiem. Varēsi dzīvot mājās. Brīvajā laikā kopā ar mani apceļosi pasauli, un par to mēs tev kārtīgi maksāsim. Taviem vecākiem pateiksim, ka esi mans zinātniskais līdzstrādnieks.

-Ja es piekritīšu, kas notiks ar maniem draugiem?

Golans nevērīgi pamāja ar šaujamo.

Viņi jau sen ir izdarījuši izvēli. Galvenais taču ir tas, ka ir uzsākts liels projekts. Tas darbojas, Džeikob, un tu tajā piedalīsies.

Vai apsvēru tādu iespēju? Laikam gan, vismaz bridi. Doktors Golans piedāvāja tieši to, ko biju meklējis: trešo variantu. Nākotni, kurā navjāpaliek te uz mūžīgiem laikiem, bet nav arījādodas projām un jāmirst. Taču pietika uzmest skatienu draugiem, kuru sejas bija savilktas bažās, lai es noraidītu jebkuru vilinošu piedāvājumu.

Nu? doktors Golans jautāja. Kāda būs tava atbilde?

Labāk mirt nekā palīdzēt jums.

Bet tu man jau esi palīdzējis, viņš sacīja.

Un sāka atkāpties uz durvīm.

Žēl, ka mums vairs nebūs seansu, Džeikob. Taču viss, manuprāt, nav zaudēts. Ar jums četriem nabaga Maltusam varbūt pietiks, lai atbrīvotos no pazemojošā stāvokļa, kurā viņš tik ilgi iestrēdzis.

Ai nē, Enohs činkstēja, es negribu, lai mani apēd!

Neraudi, nepazemojies, Bronvīne šņāca. Mums viņi tikai jānogalina!

Žēl gan, ka nevaru palikt un noskatīties! Golans no durvīm uzsauca. Man tas ļoti patīk.

Un tad viņš jau bija aizgājis, atstādams mūs ar Maltusu. Dzirdēju tumsā tukšpaura elpu, it kā pilētu milzīga caurule. Visi spērām soli atpakaļ, tad vēl vienu, līdz atdūrāmies ar muguru pret sienu un palikām stāvam kā notiesātie, kas gaida šāvienu zalvi.

Man vajag gaismu, čukstēju Emmai, kas bija tik satriekta, ka laikam bija aizmirsusi par savām spējām.

Viņas plaukstās parādījās liesma, un mirgojošajās ēnās ieraudzīju nezvēru, kas lavījās gar silēm. Mans nakts murgs. Sakumpis, bez matiem, kails, melni pelēkā lāsumainā āda nokarājās no skeleta ļenganās krokās, acis iegrimušas pilošos pūžņos, kājas līkas, pēdas vērstas uz iekšu, rokas deformējušās bezjēdzīgās ķetnās, no galvas līdz kājām krunkains un izkāmējis kā neiedomājami vecs vīrs. Tomēr galvenā šī radījuma īpašība bija milzīgi lielie žokļi un atieztie zobi, gari un asi kā gaļas cirvīši; mute nespēja tos saturēt, tāpēc lūpas visu laiku bija savilktas baisā smaidā.

Tagad drausmīgie zobi atkabinājās, mute atsprāga vaļā, un no tās izšāvās trīs muskuļainas mēles, resnas kā mana plaukstas locītava. Mēles atritinājās līdz telpas vidum, trīs metrus vai pat vairāk, un locīdamās gaidīja, radījumam saraustīti elpojot caur diviem leproziem caurumiem sejā. Tas izbaudīja mūsu smaržu un apsvēra, kā vislabāk mūs aprit. Nebijām vēl miruši tikai tāpēc, ka mūs varēja viegli nogalināt: tukšpauris jutās kā gardēdis pirms smalkas maltītes, kad nav vajadzības steigties.

Pārējie neredzēja tukšpauri tik skaidri, cik es, tomēr manīja uz sienas ēnu ar virvēm līdzīgajām mēlēm.

Ko viņš gaida? Emma čukstēja. Kāpēc neuzbrūk?

Viņš ar mums spēlējas, es atbildēju. Zina, ka esam sprostā.

Mēs neesam rotaļlietas, Bronvīne murmināja. Jātiek tuvāk, lai varu izdauzīt viņa nolādētos zobus.

Es tavā vietā viņa zobiem netuvotos, atrūcu.

Tukšpauris spēra vairākus dimdošus soļus uz priekšu tieši

tik, cik mēs atkāpāmies, ritinādams vaļā mēles un izvērsdams tās uz visām pusēm. Ar vienu mēli tas tuvojās man, ar otru -Enoham, bet ar trešo Emmai.