Samarkandas amulets

Ezers un tā apkārtne bija ļoti gleznaina (neskaitot strūkl­akas statuju ar veco, nepieklājīgo dievu un delfīnu). Krastā jauns dārznieks ravēja nezāles. Ūdenī peldēja pāris nevainīga izskata pīles. Meldri šūpojās vējā. Kāds pie ezera bija uzcēlis lapeni un tai blakus iestādījis nelielu sausserdi tā lapas mir­dzēja pēcpusdienas saulē.

Tā bija tikai poētiska atkāpe. Pirmais sprādziens, ko raidīju algotņa virzienā, viņu neķēra (ir grūti aprēķināt, cik ātri pārvie­tojas cilvēks, kam kājās Septiņjūdžu zābaki), bet skāra lapeni, kas nekavējoties izgaisa. Dārznieks iebrēcās un ielēca ezerā, sa­celdams tādu vilni, kas aizskaloja prom visas pīles. Aizdegās arī meldri. Algotnis palūkojās augšup. Viņš pirms tam nebija mani pamanījis, acīmredzot būdams pārāk aizņemts ar savu zābaku kontrolēšanu. Uzbrukt, kamēr viņš neskatās, gan nebija īsti go­dīgi, bet paklau, es taču kavēju konferenci! Otrais sprādziens trāpīja vīrietim tieši krūtīs, un viņš pazuda smaragdzaļās lies­mās.

Aši aplaidu loku gaisā, bet pie apvāršņa nebija redzami ne novērotāji, ne citas draudīgas būtnes, ja neskaita briesmīgo skatu uz Skvalla dēla rozā pēcpusi, kad viņi abi ar papucīti, pagriezuši muguras muižai, metās atpakaļ pa ceļu uz vārtu pusi. Labi. Gatavojos jau doties uz māju, kad izgaisa sprādziena radītie dūmi un atklāja algotni, kas sēdēja apmēram metru dziļā bedrē, netīrs, dubļiem klāts, bet pavisam noteikti dzīvs.

Hmm. Ar to nebiju rēķinājies.

Pacēlos gaisā, pagriezos un raidīju viņa virzienā vēl vienu, spēcīgāku sprādzienu. Tas bija tāds, kas liktu pat Džabora ceļ­galiem nedaudz saļodzīties, bet lielāko daļu cilvēku tam vien­kārši vajadzēja pārvērst pelnos.

Bet ne jau bārdaini. Kad liesmas atkal norima, viņš slējās kājās, it kā nekas nebūtu noticis. Turklāt izskatījās, it kā šis tikai būtu atlaidies nosnausties. Jāatzīst, ka prāvākā daļa viņa mēteļa gan bija nodegusi, bet ķermenis joprojām izskatījās spirgts un vesels.

Es nemēģināju vēlreiz. Galu galā es saprotu mājienus.

Vīrs ielika roku mēteļa kabatā un izvilka no tās Sudraba disku. Ar negaidītu ātrumu viņš atliecās un meta disks par spalvas tiesu palidoja garām manam knābim un ar loku atgrie­zās pie bārdaiņa.

Tas nu vienreiz bija par daudz. Man bija apnicis, ka pēdē­jās nedēļas laikā visi, ko satiku, vēlējās kādu gabaliņu no ma­nis: džini, burvji, cilvēki… kāda starpība! Es tiku izsaukts un iekaustīts, uz mani šāva, mani sagūstīja, mocīja, izrīkoja un uzskatīja to visu par pašsaprotamu. Un tagad, kā kronis visam, arī šis puisis pievienojās maniem pāridarītājiem, kaut gan es viņam neko ļaunu nebiju darījis, tikai mēģinājis klusiņām no­vākt.

Es sadusmojos.

Pats niknākais strazds, kādu tu jebkad esi redzējis, metās uz strūklakas statuju ezera vidū. Tas apmetās uz delfīna astes, izstiepa spārnus, lai aptvertu akmeni, un, tā darot, kļuva par gargoilu. Delfīns un dievs [100] [1] Viņi bija savienoti. Nav svarīgi, kā. tika izkustināti no savas pamatnes. Krakšķot un šņirkstot materiāls padevās, un statuja pacēlās gaisā. No nolauztās ūdens caurules izlija ūdensstrūkla. Gargoila pacēla statuju virs galvas, uzlidoja gausā un atkal nolaidās ezera krastā, netālu no algotņa.

Viņš neizskatījās tik satriekts, kā man būtu paticis. Viņš atkal meta disku. Tas ietriecās man rokā, tūlīt pat saindēdams mani ar sudrabu.

Nelikdamies ne zinis par sāpēm, es metu statuju kā klintsbluķi. Tā apmeta gaisā pāris izsmalcinātu loku un ar spēcīgu bliezienu uzkrita virsū algotnim.

Viņš izskatījās krietni salocīts, bet ne tik plakans, kā es būtu vēlējies. Redzēju, kā vīrs spārdās zem gulošā dieva, cenzdamies satvert statuju, lai nogrūstu to malā. Tas sāka kļūt garlaicīgi. Ja nevarēju viņu nogalināt, vismaz varētu viņu aizkavēt. Kamēr bārdainis joprojām ķepurojās, es pielēcu klāt, atsēju viņa Sep­tiņjūdžu zābakus un novilku. Tad tos satvēru un metu, cik stipri vien varēju, ezera vidū, tieši pēkšķošo pīļu barā. Zābaki sacēla lielas šļakatas un tūlīt pat nogrima ezera dzīlēs.

-    Par to tu samaksāsi, vīrs šņāca. Viņš joprojām cīnījās ar statuju, lēnām celdams to nost no krūtīm.

-    Tu nu gan neproti zaudēt, vai ne? es teicu, aizkaitināts pakasot ragu. Es prātoju, ko vēl varētu darīt, kad…

…es sajutu, ka iekšas it kā tiek rautas ārā pa muguru; mana būtība locījās un svaidījās. Es noelsos. Algotnis noskatījās, kā mana forma pamazām kļūst miglaina un neskaidra.

Viņš spēcīgi pagrūda, un statuja noripoja nost. Par spīti sāpēm, es vēl saskatīju, kā viņš pieceļas kājās. Pagaidi, gļē­vuli! vīrs sauca. Paliec un cīnies!

Es viņam pamāju ar nagu. Tev šodien veicas, es teicu. Es tevi atlaižu. Tu man biji rokās, un neaizmir…

Bet tad biju jau pazudis, un mans rājiens līdz ar mani.

Netenjels 40

L intes melna Plazmas bulta trāpīja pa tuvāko galdiņu. Samaņa galvasrota, visi podi un pīpes, un arī pats galds kopā ar gabalu grīdas pazuda ar tādu troksni, it kā būtu iesūkti milzīgā vannas caurulē. No cauruma grīdā pacēlās tvaiki.