Samarkandas amulets

Kādu metru tālāk Netenjels saliecās ritenī un pielēca kājās. Galva griezās, bet viņš nevilcinājās ne mirkli. Zēns pieskrēja pie nākamā galdiņa, uz kura atradās metāla kubi. Kamēr vecais burvis vēlreiz pacēla roku, viņš paķēra tik daudz kubu, cik vien paspēja, un pazuda aiz blakus grāmatplaukta. Otrā Plazmas bulta aizlidoja garām.

Zēns uz mirkli apstājās. Aiz grāmatplaukta vecais vīrs klusi irgojās, klakšķinādams mēli. Ko tu tagad darīsi, mazais? Vai raidīsi manā virzienā vēl kādus mitus?

Netenjels palūkojās uz metāla kubiem savās rokās. Tie nebija miti, bet gan Prāgas kubi: tos izmantoja zemas klases burvji sīkiem trikiem. Katrā metāla kubiņā bija ieslodzīts viens vel­nēns kopā ar dažādiem pūderī saberztiem minerāliem. Kad mits tika izlaists ārā, izmantojot ļoti vienkāršu komandu, tas uzlies­moja kopā ar minerāliem, veidojot interesantu ainu. Tikai muļ­ķīgs laika kavēklis, nekas vairāk. Visādā ziņā ne jau nu nozī­mīgs ierocis. Taču neko labāku tuvumā nemanīja. Katrs kubs bija ietīts ar Zelta ielas alķīmiķu logo apzīmogotā papīrā. Šie kubiņi bija veci, iespējams, no deviņpadsmitā gadsimta. Varbūt pat vairs nedarbojās.

Netenjels paņēma vienu un, pat neiztinis no papīra, meta pāri plauktam.

Viņš nosauca Atbrīvošanas pavēli.

Kubā ieslodzītais velnēns uzliesmoja, atstādams aiz sevis sudraba dzirksteļu lietu un liegu melodiju. Gaisā uzvirmoja viegla lavandas smarža.

Zēns dzirdēja, kā vecais burvis izplūst smieklos. Cik apbu­roši! Lūdzu, vēl vienu! Es gribētu sajust savu mīļāko smaržu brīdī, kad mēs pārņemsim varu valstī. Vai tev nav pīlādža smar­žas? Man tā ļoti patīk!

Netenjels paķēra vēl vienu kubu. Lai gan tie bija tīrie viesību nieciņi, tomēr nekā cita pie rokas nebija.

Varēja dzirdēt, kā čīkst vecā vīra kurpes, kad viņš soļoja pa aili starp diviem grāmatplauktiem. Ko Netenjels varēja izdarīt? Abās pusēs atradās grāmatplaukti, kas neļāva viņam izbēgt.

Bet vai patiesi? Plauktiem nebija aizmugures dēļu. Skatoties caur plauktiem, varēja saredzēt nākamā plaukta grāmatas. Ja varētu izspraukties cauri…

Viņš meta nākamo kubiņu un skrēja.

Moriss Sīlers nogriezās ap stūri, un burvim ap roku mirgoja un šūpojās Spēka aplis.

Netenjels lēca cauri plauktam kā augstlēcējs. Viņš nomurmi­nāja Atbrīvošanas pavēli.

Kubiņš sprāga vecajam vīram tieši sejā. Purpurkrāsas dzirk­steļu spiets uzvirpuļoja un sagriezās augstu līdz griestiem, un to visu pavadīja deviņpadsmitā gadsimta čehu maršs.

Nākamajā ailē kā krītoša siena nogāzās apmēram piecdesmit grāmatas. Netenjels nokrita tām pāri.

Viņš drīzāk sajuta nekā saredzēja, kā melnā Spēka bulta izposta grāmatu plauktu aiz viņa.

Burvja balss tagad skanēja nedaudz aizkaitināti. Mazo zēn, man nav laika! Apstājies, lūdzu.

Bet Netenjels jau bija kājās un brāzās uz nākamā plaukta pusi. Viņš kustējās pārāk ātri, lai vēl kaut ko domātu, un neap­stājās ne uz mirkli, lai neļautu bailēm sevi pārņemt. Vienīgais mērķis bija sasniegt durvis telpas tālākajā galā. Vecais vīrs teica, ka tur atrodoties pentakls.

Džon, paklausies! Zēns nogūlās uz muguras nākamajā ailē starp sagāztajām grāmatām. Es apbrīnoju tavu izdomu. Adas vākos iesieta vārdnīca nokrita blakus viņa galvai, likdama gaismai iespīdēt sejā. Netenjels pieslējās kājās. Bet ir muļķīgi atriebt sava meistara nāvi. Vēl viens trieciens, un vēl viena skapja daļa pazuda pelnos. Istabu piepildīja biezi, kodīgi dūmi. Tas ir muļķīgi un nedabiski. Es pats kādreiz sen, sen nogali­nāju savu meistaru. Es saprastu, ja tavs Krūmložņa būtu bijis vērtīgs cilvēks. Netenjels pameta trešo kubu aiz sevis, tas atsitās pret galdu un neiedarbojās. Viņš bija aizmirsis izteikt pavēli. Bet tavs meistars taču nebija labs cilvēks, vai ne, Džon? Viņš bija trīceklīgs muļķis. Un tagad tu viņa dēļ esi gatavs zau­dēt dzīvību. Tev vajadzētu likties mierā.

Netenjels bija sasniedzis beidzamo aili. Viņš nebija tālu no durvīm, kas veda uz istabu, tās atradās tikai pāris soļu attā­lumā. Bet te viņš pirmo reizi apstājās. Zēnā iesvēlās milzīgas dusmas, kas nomāca bailes.

Kurpes klusi čīkstēja. Vecais vīrs nāca atpakaļ, sekodams izmētāto grāmatu kaudzēm un pārbaudīdams katru sānu atza­rojumu. No zēna nebija ne miņas. Pienācis pie durvīm, burvis iegriezās pēdējā ailē, jau pacēlis roku gatavībā mest…

Un izbrīnā noklakšķināja mēli. Arī šī aile bija tukša.

Netenjels bija klusi izrāpies cauri plauktiem atpakaļ uz sākotnējo aili un pielavījies vecajam aiz muguras. Tagad viņš izmantoja ienaidnieka pārsteigumu savā labā.

Trīs kubi vienlaikus atsitās pret burvi un eksplodēja pēc vie­nas pavēles. Tie bija Laima zaļie ritentiņi, Vīnes lielgabals un Jūraszilais sārts, un, lai gan katrs efekts atsevišķi būtu bijis pie­ticīgs, visi trīs kopā tie radīja varenu iespaidu. Atskanēja vien­kāršu melodiju sajaukums, un gaisā uzvēdīja pīlādža, ēdelveisa un kampara smaržas. Trīskāršais sprādziens notrieca veco vīru no kājām un meta pret istabas durvīm. Viņš pret tām atsitās smagi, ar galvu pa priekšu. Durvis iegāzās, un burvis vēlās tām pāri, kaklu dīvaini pagriezis. Melnā enerģija, kas pulsēja ap viņa roku, negaidot noplaka.