Samarkandas amulets

Netenjels lēni piegāja pie pakritušā burvja, nevērīgi grozī­dams plaukstā pēdējo metāla kubiņu.

Burvis nepakustējās.

Varbūt viņš tikai izlikās; tūlīt, tūlīt pielēks kājās, gatavs cīnīties… Tas bija iespējams. Netenjelam vajadzēja būt gata­vam.

Tuvāk… Joprojām ne mazākās kustības. Tagad viņš jau atra­dās blakus vecā vīra uz āru vērstajām ādas kurpēm…

Vēl pussolīti… tagad gan viņš celsies kājās.

Moriss Sīlers nepakustējās. Viņam bija lauzts kakls. Šīlera seja bija atspiesta pret durvīm, lūpas nedaudz pavērtas. Neten­jels stāvēja tik tuvu, ka varēja saskatīt visas līnijas un rētas uz viņa vaiga; varēja redzēt mazos asinsvadiņus pie deguna un zem acs…

Acs bija vaļā, bet stiklaina, neko neredzoša. Tā izskatījās kā zivs acs. Un tai pāri krita balta matu šķipsna.

Netenjela pleci iedrebējās. Uz brīdi šķita, ka viņš sāks raudāt.

Tomēr zēns palika nekustīgi uz vietas, gaidīdams, lai elpa kļūst mierīga un trīsas norimst. Kad emocijas bija norimušas, viņš mierīgi pārkāpa pāri vecā vīra ķermenim un klusi teica: Tu pieļāvi kļūdu. Es to nedarīju sava meistara dēļ.

Istaba bija maza un bez logiem. Likās, ka kādreiz tā kalpojusi par pieliekamo kambari. Istabas vidū bija uzzīmēts pentakls, un tam apkārt kārtīgi sarindotas sveces un vīraka trauki. Divas sveces bija nogāzušās, durvīm krītot, un Netenjels tās uzmanīgi novietoja, kā pienākas.

Pie vienas no sienām uz nagliņas, lentē iekarināts, stāvēja zeltīts gleznas rāmis. Bet tajā nebija ne gleznas, ne audekla. Tā vietā tur varēja redzēt skaistas, lielas, apaļas un saulainas istabas attēlu. Tajā bija redzami arī cilvēki. Netenjels tūlīt pat zināja, ka tas bija Novērošanas stikls, daudz skaidrāks un vare­nāks nekā viņa pašdarinātais bronzas disks. Viņš piegāja tuvāk, lai to nopētītu. Stikls parādīja zāli, kurā bija salikti krēsli, un grīda zem tiem dīvaini spīdēja. Ministri nāca iekšā istabā pa vienu pusi, turēdami rokā glāzes, un pie durvīm no kalpiem saņēma melnas pildspalvas un papīrus. Arī premjerministrs tur stāvēja pašā pūļa vidū, un garais ifrīts neatkāpās no viņa ne soli. Siržulauzējs vēl nebija redzams.

Bet pavisam drīz viņš ieradīsies un atklās savu plānu.

Netenjels bija pamanījis, ka uz grīdas stāv sērkociņu kār­biņa. Viņš steigšus iededza sveces, pārbaudīja vīraku un iekāpa aplī par spīti steigai, novērtēdams eleganci, ar kādu tas bija uzzīmēts. Tad zēns aizvēra acis, nomierinājās un mēģināja atce­rēties buramvārdus.

Pēc pāris sekundēm tie jau bija rokā. Balss nedaudz ķērās no dūmiem, ko viņš bija saelpojies; zēns divreiz noklepojās un izrunāja buramvārdus.

Tie iedarbojās tūlīt. Bija pagājis tik ilgs laiks, kopš Netenjels bija veicis Izsaukšanu, ka viņš pat nedaudz salēcās, kad parādī­jās džins. Bartimajs joprojām atradās gargoilas formā, un viņam sejā atspoguļojās tā pati kaitinošā izteiksme…

-    Tev nu gan ir precīza laika izjūta, vai ne? viņš teica. Es tikko biju sagrābis slepkavu aiz rīkles, kad tu atcerējies, kā mani jāizsauc!

-    Tūlīt sāksies! Piepūle, kas bija vajadzīga, lai izsauktu Bar­timaju, lika Netenjelam justies kā apreibušam. Viņš atspiedās pret sienu. Paskaties šajā stiklā! Viņi jau pulcējas. Siržulauzējs noteikti ir ceļā, viņam kaklā karājas amulets, un viņš nejutīs nekā no tā visa, kas notiks. E… es domāju, ka tā būs Izsaukšana.

-    Ko tu saki! Es jau sen biju to sapratis. Nu tad nāc manos mai­gajos nagos.Gargoila izlaida nagus; tie nepatīkami noskrapstēja.

Netenjels nobālēja. Bartimajs pārbolīja acis. Es tevi aizne­sīšu, viņš teica. Mums jāpasteidzas, ja gribam Siržulauzēju apstādināt, pirms viņš ieiet istabā. Tiklīdz viņš būs iekšā, istaba tiks aizzīmogota. Varu derēt, ka tā notiks.

Netenjels uzmanīgi paspēra soli uz priekšu. Gargoila nepa­cietīgi piespēra ar kāju pret zemi. Neuztraucies par mani, tā nošņāca. Es nesastiepšu muguru vai tamlīdzīgi. Es jūtos nikns, un mans spēks ir atgriezies. To pateicis, džins sagrāba savu saimnieku ap vidu un pagriezās, lai ietu, kad nejauši paklupa pār ķermeni, kas gulēja uz sliekšņa.

-    Nākamreiz uzmanīgāk izvēlies vietas, kur pamest savus upurus! Es atdauzīju kājas īkšķi. Ar vienu vēzienu džins notī­rīja visus gruvešus un lieliem lēcieniem lidoja cauri istabai, vēci­nādams platos akmens spārnus.

Netenjela vēderā pie katra soļa sagriezās. Lēnāk! viņš dvesa. Man kļūs nelabi!

-   Tad jau šis tev nemaz nepatiks. Bartimajs izlēca cauri lūkai, neņemot vērā ne kāpnes, ne kāpņu laukumu, un precīzi pie­zemējās stāvu zemāk. Viņa saimnieka vaids atbalsojās visā stāvā.

Pa pusei lidojot, pa pusei lecot, gargoila turpināja savu ceļu pa nākamo gaiteni. Tu esi izdarījis savu pirmo tiešo slepkavību, tā saprotoši teica. Kā tu jūties? Laikam jau daudz vīrišķīgāks. Vai tas palīdzēs aizdzīt sēras par Krūmložņas sievas nāvi?

Bet jaunais burvis jutās tik nelabi, ka gandrīz nebija spējīgs klausīties, kur nu vēl atbildēt.