Andromēdas izlaušanās

—          Iespējams, ka vēl kādu gadu. Varbūt arī ma- zāk. Viss jūras ūdens tad būs maksimāli piesātināts.

Flemings pētīja mērierīci, kas ik stundu atzīmēja slāpekļa saturu tvertnes atmosfērā.

—          Un šī baktērija nedara neko citu kā tikai  absorbē slāpekli un mazliet skābekļa? — viņš jautāja.

—          Manuprāt, ne. Normālos apstākļos jūra absorbē slāpekli ļoti ļoti lēni. Planktons, un tā joprojām. Katra mākslīgā mēslojuma ražošanas rūpnīca vienā nedēļā saista tikpat daudz slāpekļa, cik jūra vienā gadā. Tam arī nebija nekādas nozīmes. Slāpekļa bija daudz. Bet šī baktērija pavisam viegli var absorbēt visu slāpekli, kas atrodas Zemes atmosfērā. Tieši tas pat­laban jau notiek. Tāpēc arī pazeminās gaisa spie­diens. Beidzot mums vairs nemaz nebūs slāpekļa, tātad nebūs arī vairs nekādu augu. Ja gaisa spie­diens būs nokritis pietiekami zemu, mēs vairs nespē­sim ieelpot arī skābekli, un tad uz zemes nebūs vairs dzīvnieku.

—    Ja tikai… — Flemings iesāka.

—    Nav vairs nekāda «ja tikai».

Flemings paskatījās uz Abu Zeķi, kas, nostājies sāņus, mierīgi' nogaidīja sarunas beigas.

—    Madlēna, — Flemings teica, — ar Abu palī­dzību mēs varētu nosūtīt uz Londonu vēstuli.

Par šo priekšlikumu Doneja neizrādīja nekādu lielu interesi.

—    Ko gan mēs varam viņiem paziņot?

—    Mēs varam izskaidrot, kas tā par baktēriju.

—    No tā nebūs nekāda labuma. — Doneja paraus­tīja plecus. — Bet, ja jau jūs tā vēlaties, sūtīsim arī to vēstuli. Tas gan būs tikai skaists žests, pie tam vēl ar nokavēšanos.

Viņa atkal noliecās pār tvertni, vērodama šķid­rumu.

—    Andrē bija taisnība, — Doneja murmināja. — Skaitļotājs radīja dzīvību, tikai šoreiz šī dzīvība būs mūsu nāve. Baktērija būs mūsu gals.

—    Lai kā arī būtu, mēs tomēr aizrakstīsim uz Lon­donu, — Flemings uzstāja. — Lemkas brālēns ir gatavs riskēt. Rakstiet īsi, bet centieties pateikt visu, ko zināt.

Fleminga uzstājība mazliet uzmundrināja ari Do- neju.

—    Nu labi, Džon, — viņa piekrita.

Abu pasmaidīja.

—    Es pagaidīšu, kamēr jūs uzrakstīsiet vēstuli, — viņš teica Donejai. — Pēc tam aiziešu uz pilsētu pus­dienās kā katru dienu. Lemkas brālēns pusdieno tai pašā kafejnīcā. .

Flemings devās uz durvīm.

—    Labu veiksmi jums abiem, — viņš, izlikdamies mundrs, novēlēja. — Varbūt sastapsimies visi trīs šeit atkal vakarā?

Flemings izgāja laukā karstajā vējā un devās uz savu dzīvokli. Viņš jutās laimīgs, beidzot būdams viens. Nebija viegli visu laiku tēlot optimistu. Bez tam vajadzēja arī visu pārdomāt. Domāšana viņam vislabāk vedās divatā ar skotu viskija pudeli.

Flemings aizsūtīja kalpotāju pēc jaunas pudeles. Pēc piecām minūtēm zēns bija atpakaļ. «Intel» ne­skopojās ar komfortu un labprāt apgādāja savus gūstekņus arī ar apreibināšanās līdzekļiem — gan intelektuāliem, gan alkoholiskiem. Pusdienas Fle­mings šodien izlaida, tādēļ, atgriežoties laboratorijā, bija viegli iereibis. Vējš vēl aizvien trakoja tikpat mežonīgi, un bija jau pilnīga tumsa. Nebija manīts pat parastais īsais mijkrēslis. Abu un Doneja jau bija laboratorijā.

— Es sastapu brālēnu. Viņš vēstuli paņēma, — Abu stāstīja Flemingam. — Es, protams, droši nezinu, kā viņam veicies lidostā, taču jādomā, ka viss kār­tībā, jo transpprtlidmašīna esot startējusi pēc gra­fika — tieši pirms stundas.

Flemings pateicās viņam.

—    Varbūt vēstule nemaz nenokļūs līdz adresātam, varbūt vēstules saņēmēji to ignorēs. Un pat tad, ja vēstule nonāks īstajās rokās un to izstudēs, un tai ticēs, mums nav ne jausmas, ko viņi varētu uzsākt. Tātad mums vēl aizvien jāpaļaujas tikai pašiem uz saviem spēkiem. Un tas nozīmē, ka mums nepiecie­šama Andrē palīdzība. Abu, lūdzu, aizejiet uz laza­reti un lieciet kopējai atvest Andrē.

—    Tagad? — Abu šaubījās.

—    Tagad, — Flemings atkārtoja. — Kaufmanis viņu piespiež strādāt vienmēr, kad vien viņa nepie­ciešama darbam ar skaitļotāju. Nabaga kopējai neatliek nekas cits kā paklausīt.

—    Ko jūs esat nodomājis darīt ar Andrē?'—Do­neja vaicāja acīm redzami neapmierināta.

—    Padarīt viņu par mūsu sabiedroto.

—    Andrē nebūs ar mieru. Bez tam viņa ir pārāk vārga.

—    Viņai tomēr būs jāmēģina strādāt. Andrē vie­nīgā spēj mums palīdzēt. Ja Toinesas skaitļotājs radīja šo baktēriju, tad jābūt arī iespējai radīt an- tibaktēriju. Es neesmu speciālists jūsu nozarē, Mad- lēna, bet vai tāds nav bioloģijas pamatnoteikums?

—    Varbūt jūs jau zināt kādu baktēriju, kas spētu tikpat ātri izdalīt slāpekli, kā šī to aprij?

—    Skaitļotājam tas jāzina. — Flemings centās laist gar ausīm Donejas sarkasmu. — Es saprotu, ka tas nav tas pats skaitļotājs, taču tas spēj rekonstruēt oriģinālās baktērijas formulu, vismaz mēs abi kopā ar Andrē piespiedām skaitļotāju šo formulu izstrā­dāt. Tagad mums jādara tas pats, lai iegūtu pretindi.