Andromēdas izlaušanās

Flemings un Nīlsons drāzās viņam pakaļ. Flemings redzēja, ka Abu paskatās uz augšu. Viņa brīdinā­juma kliedziens atskanēja reizē ar revolvera šāvienu. Abu saļima. Kaufmanis nepaspēja apstāties skrē­jienā un uzkrita virsū savam upurim.

Pirms viņš bija paguvis piecelties, Nīlsons un tūlīt pēc viņa Jusels arī bija jau klāt. Flemings do­māja tikai par Abu; viņš nometās ceļos un pacēla aiābu. Galva atslīga atpakaļ, no mutes sāka plūst asinis. Flemings nebija pārliecināts, vai Abu acis vēl redz vai arī mēģina viņam kaut ko pavēstīt. Lēnītēm viņš noguldīja Abu uz grīdas.

Nīlsons kā neprātīgs ar dūrēm apstrādāja Kauf­mani.

—           Laidiet viņu vaļā, — Flemings uzsauca. Viņš piegāja pie dīcošā un vaimanājošā vācieša.

—           Mēs nenogalināsim jūs, — Flemings teica. — Jums būs jāatbild par slepkavībām gan Zenēvā, gan citās vietās, ja tikai visas tiesas jau nav aizgā­jušas bojā.

—           Es neesmu vainīgs slepkavībās, — Kaufmanis smilkstēja. — Es tikai klausīju pavēlēm.

Flemings novērsās, nespēdams ilgāk paciest kaut ko tik pretīgu.

—           Pievāciet viņu, Jusel! — viņš pavēlēja. — Aiz­vediet viņu uz lidostu. Paņemiet viņa revolveri. Ta­gad Kaufmanis vairs nesagādās jums nekādas grū­tības.

—    Pagaidiet!

Visi pagriezās un ieraudzīja durvīs stāvam Doneju.

—    Ko jūs visi šeit darāt? — viņa jautāja.

Tad Doneja ieraudzīja mirušo Abu. Flemings viņai izstāstīja visu. Doneja aicināja Flemingu atpakaļ augšā.

—           Nāciet arī jūs, — Doneja pasauca Nīlsonu un Kaufmani.

Jusels atnesa baltu drānu un apklāja savu mirušo radinieku. Tad visi sagāja bijušajā Gambulas istabā. Doneja apsēdās pie Gambulas galda, un Kaufmanis, kuru apsargāja Jusels, stāvēja viņai pretī. Flemings

nemierīgi aizgāja pie loga, taču Doneja pasauca viņu atpakaļ.

—           Džon, — viņa teica, — tas viss nemaz nav tik vienkārši, kā jūs domājat. Mēs nebūt vēl neesam noslēguši visus rēķinus ar Herr Kaufmani.

Doneja paraudzījās vācieša nobrāztajā un nomāk­tajā sejā.

—    Kam jūs sūtāt ziņojumus uz Vīni? Kaufmanis vilcinājās atbildēt, bet, tikko Doneja

novērsa skatienu no viņa un paskatījās uz Juselu, Kaufmaņa mēle atraisījās.

—    Direktoru padomei, — viņš sabozies norūca.

—           Vai šai padomei jūs paziņojāt ari par Gambulas nāvi?

—    Jā.

—    Un kas tagad pārņems vadību šeit? Kaufmanis mirkli novērsās, tad pateica:

—    Es.

—    Bet jus taču neesat direktors. Vācietis, atgūdams pašapziņu, saslējās.

—    Pagaidām esmu direktora vietā.

—    Cik ilgi?

Atkal uz brīdi iestājās klusums.

—          Labāk pasakiet mums to ar labu, — teica Fle­mings.

—           Bet varbūt jūs labāk gribat, lai pārlaužu jums sprandu? — piebilda Nīlsons.

—           Šodien no Vīnes ar lidmašīnu ieradīsies trīs direktori. — Kaufmanis stāstīja tikai Donejai, it kā no viņas vēl varētu gaidīt kaut cik iecietības.

Doneja izskatījās mazliet pārsteigta. -

—    Trīs?

—     Viņiem vajadzēja ierasties jau agrāk, — Kauf­manis steigšus stāstīja, aizvien vairāk iekaisdams. — Frāulein Gambula šim darbam nebija piemērota. Atbildība bija pārāk liela, taču viņa neparko negri­bēja, ka uz šejieni sūtītu vēl kādu citu. Mums jau labu laiku bija pārāk maz vadošo darbinieku tik lielam pasākumam, bet Gambulai bija tuvas attiecī­bas ar priekšsēdētāju. Viņa bija ļoti pievilcīga sie­viete. Bet tagad ir citādi: es visu pasākumu nostā­dīju uz stingri lietišķiem veikalnieciskiem pamatiem. Tagad mums būs gan direktori, gan administratori un asistenti. Liela dala no viņiem ieradīsies jau šodien.

—    Patiešām? — Doneja ieinteresēta jautāja.

—    Jā gan. Un arī visādi papildspēki, kas mums nepieciešami. Tā …

Kaufmanis ar triumfa pilnu skatienu pavērās uz Flemingu un Nīlsonu, bet Doneja viņu pārtrauca:

—    Tad jau būs jūs jāapcietina. To nav grūti no­kārtot. Kamēr vēl nav ieradusies lidmašīna, jūs mums palīdzēsiet jūsu kodā nosūtīt telegrammu uz Vīni.

—    Un kas jāpaziņo?

—     Ka visi atlidojuši sveiki un veseli un jums ne­kāda cita palīdzība vairs nav vajadzīga. Bez tam jūs mums iedosiet arī sarakstu ar sīkām ziņām par priekšsēdētāju un citiem direktoriem Eiropā, kā arī visas adreses un telefona numurus, kas šeit atro­dami.

Tad Doneja pievērsās savam amerikāņu kolēģim:

—     Profesor Nīlson, es iedošu jums lT dzi uz Lon­donu ziņojumu, kā arī tik daudz antibaktērijas kul­tūras, cik vien varēšu. Man šķiet, ka pievakarē jūs jau ieradīsieties I.ondonā.

Ārkārtējo komisiju premjerministrs pieņēma savā personīgajā darbistabā Dauningstrītā 10. Lai gan viņš centās slēpt savu slimību, tomēr divas dienas biia nogulējis gultā. Ārsti slimību nosauca par sirds as­tmu, un tas bija tikpat labs apzīmējums kā jebkurš cits kaitei, ar kuru tagad mocījās lielākā daļa pus­mūža cilvēku, jo elpot kļuva aizvien grūtāk un grū­tāk. Ziņas par Donejas brīnumdarbu Azaranā bija jau sasniegušas Vaitholu, taču šejienes atmosfērā vēl nemanīja nekādu pārmaiņu.

Pretēji ārsta priekšrakstiem premjers tomēr piecē­lās, lai sasveicinātos ar zinātnes ministru un Os- bornu.

—    Priecājos jūs redzēt, — viņš gārdza. — Vai stāvoklis vēl aizvien tikpat bēdīgs?