ANDROMĒDAS IZLAUŠANĀS

—           Padarīdami skaitļotāju brutālu un nežēlīgu, viņi piespieda tevi pārņemt kontroli. Tāpēc arī mēs izmainījām skaitļošanas ķēdes Azaranas modelī un atņēmām skaitļotājam spēju pašam lemt. Tas viss bija paredzēts. Viss bija iepriekš nosacīts.

—    Slāpekļa rijējs arī?

—            Protams. Tas notika tāpēc, lai būtu pilnīgi diošs, ka cilvēki paši pārņems kontroli savās rokās. Lai skaitļotājs nevarētu pieņemt nekādus lēmumus.

—           Bet kādēļ vajadzēja iet tik tālu? Baktērija mūs gandrīz iznīcināja.

—           Tā bija kļūda. Viņi kļūdījās vienu vienīgu reizi. Viņi nedomāja, ka pirmo skaitļotāju iznīcinās pil­nīgi. Ja tu tonakt Skotijā nebūtu iznīcinājis skait­ļotāju, baktērija būtu pievārēta daudz agrāk.

—           Un tu, kāds bija tavs uzdevums? Nodrošināt visu varu skaitļotājam?

—           Nē. Mans pienākums bija sameklēt cilvēku, kas spētu izprast, kā skaitļotājs jālieto. — Andrē virpi- nēja pirkstos Fleminga mēteļa pogu. — Tu man ne­uzticējies, un tomēr — tu gribēji «izlauzties cauri», izdarīt apvērsumu zinātnē.

Pēkšņi Andrē atgāja nostāk.

—    Tā ir, Džon. Viss tagad ir tavās rokās.

—    Un tu? — Flemings jautāja.

—    Arī es esmu tavās rokās.

—    Bet kas tu esi?

Viņa pienāca atkal cieši klāt Flemingam.

—           Miesa un asinis, — viņa priecīgi teica. — Do­nejas maisījums.

Flemings saņēma viņas seju abās plaukstās un pagrieza tā, lai dilstošā mēness gaisma apspīdētu to.

—           Ja pasaulē patiešām var notikt brīnumi, tad šis gan laikam ir brīnums.

Viņi pagriezās un roku rokā devās lejup pa kalnu taku.

—           Es atceros to nakti, kad pirmo reizi uztvērām raidījumu, — Flemings domīgi teica. — Es sāku muldēt par jauno renesansi. Biju maķenīt ieķēris. Vecais Bridžers teica: «Kad būs sagrautas visas margas, vajadzēs kaut ko, pie kā turēties.»

Flemings apkampa Andrē.

—           Jo ātrāk iemācīšos turēties pie tevis, jo labāk, vai ne?

- Andrē uzsmaidīja Flemingam, taču kaut kas viņu vēl aizvien satrauca.

—    Bet vēstījums?

Viņi bija jau sasnieguši līdzenumu. Flemings, pa­steidzinājis gaitu, atkal satvēra Andrē aiz rokas un, vilkdams viņu līdzi, lieliem soļiem steidzās pie mašī­nas,

—    Kurp mēs tagad dosimies? — Andrē jautāja.

—    Glābt skaitļotāju!

Viņš kliedza tā, ka atbalss atskanēja visā nokalnē.

—           Mums ir tieši tik daudz laika, Jai vēl paspētu noķert Juselu. Jaunā renesanse sāksies apmēram pēc stundas — ja mēs pasteigsimies.

Iesēdinājis Andrē mašīnā, viņš vēl mirkli uzka­vējās un palūkojās debesīs, kas sāka jau bālēt pirmsausmas gaidās. Bezgala tālu, aiz neizmēroja­miem telpas plašumiem starp Skaistuli krēslā un Ziemeļzvaigzni viņš vēl saskatīja dūmakaino Andro­mēdas galaktikas gaismu.