Asteroīda gūstekņi

Marusja izslējās un svinīgi paskatījās uz mums. Acīm redzot, nāca viņas stāsta vissvarīgākā daļa. Mākslinieks Vihrovs sarauca pieri un pāršķīra albuma lapu. Viņš jau sen bija aizsācis jaunietes ģīmetni, bet mākslinieku mulsināja viņas mainīgā sejas izteiksme — te bērnišķīgi priecīga, te nopietna, tad atkal labsirdīga vai dusmīga.

— Cik dienu bija pagājis, to neatceros, — Marusja turpināja. — Bet reiz pēc vakariņām pieceļas abi Serjožas un saka: «Ir viens ārpusplāna ziņojums.»

Debess Serjoža iesāka:

«Mēs apsvērām Mēness zemkopību . .. Stāvoklis izrādās grūtāks, nekā pirmajā mirklī var likties. Pirmā grūtība: augiem vajadzīga gaisma un siltums. Gaismas un siltuma uz Mēness atliku likām, pat vairāk nekā uz Zemes. Bet gaismas un siltuma sadalījums Zemes augiem neparasts: divas nedēļas — salta nakts, divas nedēļas — karsta diena. Tātad vai nu jāceļ siltumnīcas, mākslīgi apgaismotas un apsildītas, vai arī jāizaudzē īpašas šķirnes, kas ienāktos divās nedēļās.

Otrā grūtība: augiem vajadzīga ogļskābā gāze. Ogļskābās gāzes izplūdumi uz Mēness gan ir, bet nedaudz. Uz Mēness ir karbīdi ar oglekļa saturu. Ogļskābās gāzes iegūšanai jāceļ rūpnīcas.

Trešā grūtība: augiem vajadzīga laba augsne. Mēness gruntij trūkst fosfora, trūkst slāpekļa, visur nav arī sēra. Piemērotas atradnes ir, taču visi šie elementi jāiegūst, jāpārstrādā, jāpieved un mākslīgi jāizveido augsne.

Ceturtā grūtība: ūdens problēma. Ūdeni galvenokārt vajadzēs iegūt no kalnu iežiem. Iežus vajadzēs skaldīt, kausēt, vajadzēs uztvert tvaikus, tos atdzesēt un sabiezināt. Tam nolūkam vajadzīgas veselas rūpnīcas. Un secinājums šāds: ar Mēness dārzu nekas neiznāks. Mēs seši šo darbu neveiksim. Bet mūsu varenā dzimtene to varēs veikt. Pat vēl vairāk: ja vajadzēs, iegūs tik daudz gāzes, lai radītu uz Mēness atmosfēru. Bet vajadzēt vajadzēs katrā ziņā, jo Mēness iedzīvotāju skaits augs. Mēs esam tikai izlūki. Iepriekšējā maiņā bija trīs cilvēki, mēs jau esam seši, pēc diviem gadiem te būs observatorija ar kādiem trīsdesmit cilvēkiem. Televīzijas pārraides notiks caur Mēnesi, un enerģijas pārvade arī plānota caur Mēnesi. Mēness ir bagāts ar saules enerģiju — varēsim no šejienes dot elektrību. Kostja uzgājis daudz retu minerālu. Vai tos iegūs? Iegūs. Dakteris apliecināja, ka te varot dziedināt kaulu un sirds slimniekus un arī tuklumu. Es nerunāju par alpīnistiem un tūristiem, tiem te īstā

paradīze. Pēc pieciem gadiem uz Mēness būs simtiem cilvēku, pēc desmit gadiem — tūkstoši. Sešus cilvēkus var apgādāt no Zemes, tūkstošiem viss jāsagādā uz vietas — mājas, celtniecības materiāli, gaiss, ūdens un pārtika. Tāpēc jautājums par Mēness zemkopību tiks izvirzīts un atrisināts. Vēl vairāk: pēc gadiem četrdesmit piecdesmit no Mēness akmeņiem varēs iz/• dabūt pietiekami daudz ogļskābās gāzes un skābekļa, lai cilvēki varētu normāli elpot.»

Es klausījos ar aizturētu elpu. Kad Serjoža pateica: «Nekas neiznāks,» — man sirds vai apstājās. Bet es klausos — viņš turpina, balss kļuvusi spēcīgāka, pleci izriezti, kur tas viss radies! Taču es manu, ka citi klausās bez sajūsmas, pat smīnēdami, it kā zinādami, kā Serjožu iegāzt. Un, līdzko viņš bija beidzis, Aņa un Kostja abi vienā balsī iesaucās:

«Bet atraušanās ātrums?»

Par šo atraušanās ātrumu es vēlāk tik daudz saklausījos, ka, nakts vidū pamodināta, varētu nolasīt lekciju. Kāpēc uz Mēness nav atmosfēras? Jūs, protams, esat lasījis. Tāpēc, ka Mēness ir mazs un nespētu noturēt atmosfēru, tā pagaistu kosmosa telpā un pazustu. Bet te ir neliels sīkums, kas jums varbūt nav zināms. Gāzes neizgaist vienā mirklī, bet pamazām — tūkstoš un desmittūkstoš gados.[1] Protams, Mēnesim šāds laiks ir tīrais nieks. Taču mums nerūp Mēness, bet cilvēki. Un cilvēkiem desmi-ttūkstoš gadu ir kā mūžība. Mēs tīrumus aparam vienam gadam, mežus dēstam uz desmitiem gadu, mājas ceļam uz simt gadiem. Ja Mēnesi var atdzīvināt uz desmittūkstoš gadiem, tad mums ar to pietiek. Lai pēc desmittūkstoš gadiem mūsu pēcnācēji atjauno ūdens krājumus. Ar nākotnes tehniku tas būs izdarāms daudz vieglāk. Bet varbūt viņiem Mēness nemaz nebūs vajadzīgs. Kas zin, kāda būs dzīve pēc desmittūkstoš

gadiem. Vai redzat, cik tālu bija aizdomājies debess Serjoža?

Serjoža visu to stāsta, un es skatos, pārējiem sejas noskaidrojas, smīni pazūd, un acis it kā brīnās. Tad es sapratu, ka Serjoža runā nopietni. Mani sagrāba tāds prieks! Lai Šuriks man piedod, es ņēmu un noskūpstīju šo pinkaino Serjožu. Šis brīdis man bija liela balva. Tās dēļ aptecēju šo jaunekli, nesu viņam pusdienas un raizējos viņa dēļ. Es sapratu, ka esam sevi attaisnojuši, ka neesam velti sūtīti uz Mēnesi. Un manī tāds lepnums: neesmu gan pati to izdomājusi, bet tas paveikts manā klātbūtnē, ar manu palīdzību, no maniem dēstiem tomēr viss sācies.