Avalona

- Nē, Koļa. Tas viss ir pašapmāns. Tas, ko tu patiešām vēlies, ir tiesības nosodīt. Mūsu rakstnieki vienmēr ir nosodījuši. Dvēseļu inženieri, slimās cilvēces sirdsapziņa! Bet nez kāpēc, jo vairāk cilvēkiem rādīja, kas viņi patiesībā ir, jo sliktāk viss izrādījās. Te slaktiņš, te sabrukums. Meklēja Dieva vārdu, bet rezultāts bija "ņečajevisms". Tajā pašā laikā tu kā tāds federālais tiesnesis vēlies gūt pienācīgus ienākumus un neatkarību. Tu zini, ko tu meklē? Nē, ne jau patiesību. Tā, kā zināms, neeksistē filozofiskā nozīmē un nevar pastāvēt jēdziena relativitātes dēļ. Bet tu meklē, kā to noformulēt ... teiksim, apsolīto zemi, bet personīgi tev vienam, vispārējā haosa vidū. Nu tur nav nekā īpaša. Tagad tā dara daudzi. Tikai tu vēlies, lai Dievs būtu klātesošs tavā personīgajā Belovodjē. Vai, izsakoties Pelevina vārdiem, kaut kādā tās simulakrā. Lai nodrošinātu savu garīgo komfortu.

Rjazancevs beidzot saniknojās ne pa jokam.

- Labi! Mani izķidāji līdz pēdējam. Bet ko meklē tu? Baravikas, bet svaigākas un malumedniekus, bet pretimnākošākus? Piedod, bet tagad tu pats tēmē kļūt par tiesnesi. Un kas ir tiesneši? Es atceros, kam tu izgāji cauri. Bet patiesībā taču arī atradi savu personīgo Belovodji. Tu atbrauci šurp, bet visi no katedras tevi meklēja par nepabeigto kandidāta disertāciju. Bet tu izvēlējāties trīs pērtiķu variantu: neko neredzu, neko nedzirdu, neko neteikšu. Tā ka nav ko nosodīt, ja visus šos gadus pēc būtības dzīvi neesi redzējis un ne velna no tās nesaproti.

Pavlovs vainīgi pakasīja pakausi.

 - Neapvainojies. Es ne aiz ļauna. Laikam jau ilgu laiku ne ar vienu tā neiznāca parunāties, tāpēc paslīdēju. Bet par to, ka es savā mūžā neko neesmu redzējis, tu velti.

- Padalies savos iespaidos.

- Varu arī padalīties. Tikai nesmejies. Viņš nepārprotami gribēja mainīt tēmu.

- Ka raudāt nebūtu jāsāk ar tevi.

- Nu tad klausies. – Vladimirs iekārtojās ērtāk un iesāka ar tēlotu viealdzību: – Es nesen atgriezos vakarā no tālas cirsmas. Kājām pa mežizstrādes ceļu, jo salūza "Uaziks". Bet pa ceļam braucēju nav. Nolēmu saīsināt ceļu uz ciemu - caur ieplaku, pa veco ziemas ceļu...

9

Kad draugs apklusa, Rjazancevs nodziedāja:

- Viņš devās uz Odesu, bet izgāja pie Hersonas - jūrnieks Železņaks, partizāns! Tu, Volodja, iepriekš Jegoriča dravu nebiji apmeklējis? Piemēram, tagad man galva skaidra, bet kājas neklausa.

- Tā, Koļa, medalum ir tāda raksturīga īpašība, - paskaidroja Pavlovs. - Īpaši ja nav radis. Tavas kājas aizsargā tavu skaidro prātu... Tikai es toreiz medalu nedzēru. Tajā ziemas ceļā kaut kas bija. Bet kas… - Mežsargs paraustīja plecus.

– Lai tā būtu, es tavu balādi ievietošu savā jaunajā romānā. Saistībā ar domstarpībām par personīgo Belovodji.

- Nu, pagodināji! Tikai zini, ko es tev pateikšu? Es arī nodomāju, ka redzēju nomoda sapni - no noguruma, no apziņas izolācijas. Bet par to vietu jau sen tiek stāstītas visādas teikas. Es smējos - taigas pasakas. Un, kad pats ieraudzīju... ievācu dažas ziņas. Parādās interesanta aina.

- Tev tā vien gribas sakārt man uz ausīm nūdeles.

– Tu te nejauc mežsargus ar žurnālistiem! Kopš neatminamiem laikiem aborigēni šo ieleju uzskatīja par kaut kādu garu mājvietu, es tev jau teicu. Tomēr pa medību taku staigāja gan viņu mednieki, gan mūsējie krievi - un nekā. Bija neskaidras leģendas par pazudušajiem, kuri nokļuva gandrīz viņpasaulē. Bet pasakas ir pasakas, bet te es parakos vecajos ciemata arhīvos, kas trūd pašreizējās pārvaldes pagrabā. parunāju ar veciem cilvēkiem. Trīsdesmito gadu beigās notika pilnīgi ticams incidents.

– Medicīnisks fakts?

- Kā tad, gandrīz... Šeit parādījās izsūtītais vecticībnieks. Dievbijīgs, atturīgs cilvēks, ar apkārtējiem nedraudzējās. Un, ja atvēra muti, tad vis par antikrista atnākšanu, par dvēseles glābšanu un garīgo slimību dziedināšanu sludināja. No viņa vairījās, jo ļaudis par garīgo īpaši neuztraucās, un tādas runas tolaik vispār nebija droši klausīties.

Trimdinieks no kaut kurienes no Sibīrijas, viņš nebija pēdējais arī medībās. Nu labi. Cilvēki te, kas tad, kas tagad, nav izvēlīgi - dzīvo pats un ļauj dzīvot citiem.

Un tad viņš pēkšņi pazuda. Aizgāja taigā un neatgriezās. pēdējo reizi viņu bija redzējuši, kad viņš iegriezās tieši tajā takā. Citi mednieki pameklēja, taču nebija ne pēdu, ne pazīmju par zvēra uzbrukumu. Nu, taigā notiek daudzkas. Par viņu jau bija sākuši aizmirst, jo viņš tomēr svešinieks, atnācējs. Un tad viņš parādījās trīs nedēļas vēlāk, dzīvs, vesels, pat ne izdilis. Kur bijis - klusē. Nu, vilks ar tevi, pie viņa nepiesējās. Tikai milicis pabļaustījās, kāpēc viņš nebija rādījies  atzīmēties.