Avalona

Berzēdams aklās acis, Nikolajs skrēja uz priekšu, paklupa, nokrita un atkal metās prom no vajātājiem, ko tagad vairs nedzirdēja. Atkal tieši virs galvas uzliesmoja žilbinoša gaisma, un sekojošā pērkona dārdoņa satricināja zemi un lika biezoknim sāpīgi nostenēties. Pāri ieplakai dejoja lietusgāze, negaiss pastiprinājās, zibens uzplaiksnījumi virs stigas sekoja cits pēc cita, un pērkona atbalss saplūda nepārtrauktā pulsējošā dārdoņā.

Tad Rjazancevu mugurā pagrūda vēja brāzma. Tā pacēla bēgli un nesa uz priekšu. Caur bezsamaņu Nikolajs pabrīnījās: skriet kļuva viegli, it kā kājas neskartu zemi. Zibens uzliesmojums pārvērtās stingā baltā mirdzumā, un pērkons pēkšņi apklusa. Kārtējo reizi ar piedurkni noslaucījis ūdeni no sejas, Nikolajs pēkšņi saprata, ka lietusgāze beigusies. Un vējš, kas viņu bija uzķēris, nekustina apkārtējos krūmus. Tomēr gan brikšņi, gan pati stiga šķita izšķīduši biezā, šķiedrainā miglā, kas klāja apkārtējo telpu.

Šķita, ka Nikolajs lido caur šo spokaino neko, līdz uzskrēja neredzamam šķērslim. Negaidīts sitiens viņu atmeta atpakaļ. Nerimstošās sāpes galvā pēkšņi uzsprāga, sašķēlot galvaskausu. Noguriušais ķermenis un dvēsele sasniedza savu iespēju robežas. Rjazancevs, kārtējo reizi sajutis zemi zem kājām, sāka lēnām ļimt, neveiksmīgi cenšoties aizturēt savas zūdošās apziņas atblāzmu.

13

Viņš nezināja, cik ilgi palika bezsamaņā. Un, kad atguvās, pirmkārt,  ieklausījās savās sajūtās. Pēc sitieniem un atsitiena pret neredzamo šķērsli viņš sagaidīja sāpes. Neatvēris acis, piesardzīgi pacēla roku un pieskārās sejai. Un nejuta neko citu kā tikai savu pirkstu pieskārienu – ne nobrāzto ādu, ne zilumus. Sakustējās. Sāpes tagad vairs sevi  nelika manīt nekur - bija pazudušas. Kritienos sadauzītie ceļi un elkoņi par sevi nemaz neatgādināja, un pavēderē bija mierīgi, it kā neviens tur nebūtu ietriecis šautenes laidni. Viņš bija ne tikai dzīvs. Viņš, guļot uz mīksta  priežu skuju un savītušu lapu paklāja jutās pavisam labi, pat nebija nosalis.

 Rjazancevs atvēra acis un piecēlās sēdus. Viņa priekšā atradās akmens stabs, kas, šķiet, bija viņu apturējis nesenā lidojuma laikā. Stabs bija kvadrātveida, izcirsts no akmens, pie pamatnes apaudzis ar zaļgani brūnām sūnām. Nikolajs paskatījās uz augšu. Akmens stabs bija viens no arkas pamatiem, kas sastāvēja no trim granīta plāksnēm. Uz tām varēja saskatīt vai nu zīmējumus, vai uzrakstus.

Rjazancevs cieši aizvēra acis, papurināja galvu, tad atskatījās.

Granīta arka nebija vienīgā. Tā kopā ar pusduci tādu pašu akmens vārtu veidoja anfilādi, kuras vienā galā no zemes izslējās smails akmens miets, bet otrā – dziļi augsnē iegrimis granīta šūpulis, pilnībā pārklāts ar izgrebtām rakstu zīmēm. Rievas uz akmens bija noapaļojis laiks un sezonu maiņa.

Rjazancevs piecēlās kājās. Bija grūti noteikt diennakts laiku. Jo starp gigantiskajiem, daudzu apkārtmēru koku stumbriem, zem nesasniedzamā augstumā paceltajiem vainagiem, valdīja maiga krēsla. Augsne bija sausa – ne pēdas no pēdējās lietusgāzes. Arī gada laiks nebija saprotams. Katrā ziņā Nikolaju apņemošais siltums, piepildīts ar nepazīstamām meža smaržām, nekādi nesaistījās ar rudens vidu. Tas kopā ar knišļu neesamību drīzāk atgādināja vēlu pavasari.

Viņš apstaigāja megalītisko veidojumu, ieskatījās akmens šūpulī. Tas izrādījās līdz malām piepildīts ar meža trūdiem. Tie, kas cēla anfilādi, šķiet, jau sen aizmirsuši ceļu uz šejieni. Rjazancevs iegrūda roku šūpulī, tad pacēla to, atraisot pirkstus un izlaižot starp tiem putekļus, kas, izbira, atstāja gaisā putekļu mākoni.

Rjazancevs nevarēja noteikt apkārtējo meža milžu šķirnes. Viņam šķita, ka tie ir ciedri, kas mijas ar kaut kādiem lapu koku milžiem. Viņš nekad tādus nebija redzējis. Un cik gan daudz viņš vispār redzējis no dzīvās dabas? Bet viņa dzimtā pilsēta, kurā viņš pavadīja gandrīz visu savu dzīvi, dzina Rjazancevu izmisumā.

Kāds rakņājās pa atkritumiem, kāds steidzās garām dārgās "ārzemju mašīnās", caur kuru tonētiem logiem pasaule izskatījās pavisam savādāk. Vieni rāvās no visa spēka, lai izdzīvotu, bet citi, kam paveicās, kapāja un kapāja “kāpostu”, neskatoties apkārt, it kā būtu ieguvuši nemirstību. Un tā visur šajā mūžzaļo tomātu valstībā. Kurā tu nevienam neesi vajadzīgs, tāpat kā tavas grāmatas, kuras neviens neizdos, jo tās netiks uzrakstītas. Un tās netiks rakstītas, jo vienalga nevarēs pārdot izdevniecībām, kas taisa visu to pašu nolādēto "kāpostu". No šī apburtā loka nebija izejas. Un nez kāpēc prātā ienāca aizzāģētas gāzes caurules un pie tām aizdegta svece. Audzējs galvā nav nekāda nejaušība. Tādiem kā tu, Rjazancev, tajā dzīvē nav vietas. Pavlovs visu saprata daudz agrāk un izdarīja savu izvēli ...

- Ak dievs! Volodja!!

Rjazancevs atcerējās briesmīgo ainu, un viņam parplūda auksti sviedri. Bet tagad nav vairs ko labot. Pilnvarotais brīdināja Pavlovu, ka mežsarga formas cepure viņu neglābs! Kā ūdenī skatījies.

Nikolajs apgriezās un lēnām klīda starp milzu kokiem nezināmajā biezoknī.