Baltais engelis

– Un es seit stradaju, ziniet, centralaja laukuma ir liels partikas veikals. Tatad es tur esmu pardevejs. Vini maksa – pietiekami. Cilveku ir parak daudz. Kolektivs ir kartiba, meitenes ir sabiedriskas. Isak sakot, ir ar ko parunat.

– No kurienes tu nac?

«Ari no darba,» Vadims klusi atbildeja, joprojam neticedams, ka var tik viegli sarunaties.

– Kur tu strada? – Nina turpinaja jautat.

– Sanatorija, par masazas terapeitu.

– Klase! – Nina iepleta apbrinas pilnas acis – tas nozime, ka tu arste cilvekus. Lieliski!

Nina no laimes pat sasita plaukstas.

«Es redzu, ka jusu rokas ir specigas.» Tu esi tik forss!

Vadims katram gadijumam velreiz paskatijas apkart, tuvuma neviena nebija. Visi sie vardi ir adreseti vinam?! Vai vins ir forss?! Vai tas apbrinojamas acis skatas uz vinu?! Vadims izmisigi domaja, par ko ar vinu runat, kada tema vinai butu interesanta? Vins gribeja vinai pastastit par gramatam, ko vins lasija, budams viens. Par filmam, ko vins skatijas viens pats. Vinam nebija neviena, ar ko tas apspriest. Nina nepartraukti runaja un runaja. Vinai, iespejams, izdevas runat par kaut ko interesantu, bet vins to nedzirdeja.

«Apmainisimies ar talrunu numuriem,» Nina teica, preteja gadijuma ta ir mana pietura.

– Noteikti!

Jauniesi apmainijas ar talrunu numuriem.

– Un seit es izeju, tu zvani, nepazudi! – meitene jautri teica un skreja uz izeju. Kamer vilciens vel nebija aizbraucis, Nina paspeja pamat Vadimam. Tad vina sparigi gaja pa platformu.

Vadima sirdi ienaca pavasaris, vins gribeja kliegt, dziedat, skriet, lekt, salto. Vins tik tikko atturejas no ta. Bet vina acis iemirdzejas milestiba un ceriba. Vins, no laimes piedzeries, izkapa sava iecirkni. Viss apkart bija neticami skaists: majas, zogi, koki, zale, ziedi, debesis, garamgajeji.

5.NODALA

Seit ir Vadima maja. Vins apstajas vartu prieksa, lai atvilktu elpu un nomierinatu. Vins gribeja nepamanits ieslidet maja, lai kadu laiku pabutu viens un atgutos. Bet mate, dzirdot vina solus, gaidija vinu gaiteni.

– Tu sodien atnaci agrak neka parasti.

– Tas notika.

Vadims nevelejas katru vakaru strideties ar mati.

– Jus nopirkat partikas preces.

– Tagad es atri uzvarisu mannas putru, un mes paedisim vakarinas. Driz vien Vadims baroja vectevu ar tikko varitu putru, un vina mate slaveja putru, apedama putru un sviestmaizi ar sviestu. Un tad, ka parasti, Vadims nomazgaja savu vectevu, parvietojot vinu uz vannas istabu. Vins veica nepieciesamo injekciju, masazu, rupigi noreguleja spilvenus un parklaja vinu ar segu. Paedusi aukstu mannas putru, nomazgaju traukus. Sodien Vadims atri pabeidza savus majsaimniecibas darbus. Tad iezvanijas mobilais, klienti ieradas uz masazu. Vadima rokas paklausigi izpildija ierastas kustibas, klienti vinam kaut ko stastija. Vins, protams, tajos klausijas, bet vina domas bija talu. Vadims domaja par Ninu, vins gribeja tulit nomest visu un piezvanit vinai. Vins pieveda katru klientu pie vartiem, mili smaididams. Katru reizi, kad vins bija pie vartiem, vins iebaza roku kabata, kur guleja talrunis, glastija to. Bet Vadims uz muguras sajuta mates skatienu no loga. Vins paskatijas apkart, ceredams, ka vina jau ir aizmigusi un nevero vinu pa logu. Bet mate bija noraizejusies par savu delu, un vinas skatiens vienmer vinam sekoja. Vadims nekad neuzdrosinajas piezvanit Ninai. Ka vins paskaidros savai matei, kas ir Nina? Vins atgriezas maja.

– Jus aizmirsat ielikt naudu musu kaste. Un starp citu, vai alga naca uz karti? Ir pienacis laiks maksat komunalos maksajumus.

«Ne, es neatnacu,» Vadims atlavas melot. Un nauda, labi, mums ir arsta jubileja darba. Vins mani uzaicinaja, ir neerti atteikties. Redzi, istais cilveks. Vadims atkal meloja.

Mamma bija arkartigi nelaimiga. Bet, preteji savai paraza, vina uz vinu nekliedza, tikai kaut ko murminaja zem deguna un devas skatities savu iecienitako serialu. Vadims pat ievilka galvu plecos, gaidot atriebibu. Bet tagad vins atviegloti uzelpoja. Dusa. Sapnot. Mamma uzmanigi iztaisnoja nokrituso segu un noputas. Vina tik loti mileja savu zenu. Vinai ari patika klausities sava gulosa dela elposanu.

Rits. Visi majas darbi ir pabeigti. Vadims iznaca pa vartiem. Vins attalinajas no majas un skreja, vinam likas, ka vinam ir izaugusi sparni, un vins lidoja pari zemei. Mana sirds bija gatava izlauzties no krutim. Seit ir stacija, vel ir laiks lidz vina vilciena pienaksanai. Vadims apsedas uz omuliga solina, kura prieksa ka daudzkrasains paklajs izpletas puku dobe. Likas, ka vins vinu ieraudzija pirmo reizi. Ilgu laiku vins nevareja atvilkt elpu, vina sirds izmisigi puksteja no domas, ka tagad vins varetu saukt labako meiteni pasaule – Ninu. Ko vins teiks? Varbut vina jau ir aizmirsusi par vinu? Ne, vins nezvanis. Bet pati roka sniedzas pec telefona. Lidz ar to…

«Sveiki,» sacija Vadims.

– Sveiki! Sveiki! Kapec tu vakar nezvaniji? Es jau saku uztraukties! Rit sestdiena, man briva diena. Un tu?

– ES ari.

«Tad es satiksu tevi sava pietura vienpadsmitos.» Piekrita?

– Ja.

– Cau. Uz redzesanos.

6.NODALA