Cilvēks- amfībija

Taču vislielākais brīnums bija tas, ka pašu «velnu» neviens nebija redzējis. Neviens nevarēja aprakstīt, kāda izskatās št noslēpumainā būtne. Protams, gadījās ari visādi «aculiecinieki», kas apveltīja «velnu» ar ra­gainu galvu, aža bārdu, lauvas ķetnām un zivs asti vai attēloja viņu ka milzīgu, ragainu krupi ar cilvēka kājām. Buenosairesas valdības ierēdņi sakumā nepie­vērsa uzmanības šiem nostāstiem un avīžu ziņām, uz­skatīdami visu par veiklu izdomu. Tomēr nemiers, gal­venokārt zvejnieku vidū, aizvien pieauga. Daudzi zvej­nieki neiedrošinājās doties jūrā. Lomi samazinājās, un iedzīvotājiem sāka aptrūkt zivju. Tad vietējās varas or­gāni nolēma izmeklēt šo atgadījumu. Piekrastes poli­cijas apsardze izsūtīja vairākus tvaika kuterus un mo­torlaivas gar iīča krastu ar pavēli «aizturēt nepazistamo personu, kas ce| nemieru un paniku piekrastes iedzīvo­tājos».

Policija drasāja pa Laplatas līci un piekrasti divas nedēļas, aizturēja vairākus indiāņus par ļaunprātīgu, nepatiesu baumu izplatīšanu, taču «velns» joprojām pa­lika nenotverams.

Policijas priekšnieks publicēja oficiālu paziņojumu, ka nekāda «velna» nav. ka to izdomājuši neizglītoti ļau­dis, kuri jau aizturēti un saņems pelnīto sodu. un centās pārliecināt zvejniekus, lai netic baumām un stājas pie zvejas.

Uz zināmu laika sprīdi tas palidzēja, tomēr «velna» joki nebeidzās.

Kādu nakti selgā aizbraukušos zvejniekus uzmodi­nāja blējošs kazlēns, kurš nezin kā bija gadījies uz viņu barkasa. Citiem zvejniekiem bija sagraizīti krastā iz­

vilktie tikli. žurnālisti. iepriecināti, ka «velns» atkal parādījies, gaidīja, kā nu to izskaidros zinātnieki. Tie nelikās ilgi lūgties. Viņi domāja, ka okeānā nevar būt zinātnei nepazīstams jūras briesmonis, kas turklāt rī­kojas tā. kā spētu rīkoties vienīgi cilvēks. «Cits stāvok­lis būtu.» viņi rakstīja, «ja šāda būtne parādītos maz iz­pētītas okeāna dzīlēs.» Tomēr arī tad zinātnieki negri­bēja pie]aut hipotēzi, ka tāda būtne spētu rīkoties sa­pratīgi. Zinātnieku vairums bija vienos uzskatos ar poli­cijas priekšnieku, proti, ka viss notikušais ir tikai kāda pargalvja joki.

Visi zinātnieki gan tā nedomāja. Citi atsaucās uz slaveno vācu naturālistu Konrādu Hesnerukurš ap­rakstījis jūras jaunavu, jūras velnu, jūras mūku un jū­ras bīskapu.

«Galu galā daudz kas no tā. ko rakstīja seno un vi­duslaiku zinātnieki, ir attaisnojies, lai gan jaunlaiku zinātne negribēja atzīt šīs vecās mācības. Dieva radī­šanas spējas ir neizsmeļamas, un mums, zinātniekiem, vairak neka jebkuram citam klājas būt pazemīgiem un piesardzīgiem savos slēdzienos.» — tā rakstīja daži veci zinātnieki.

īstenībā gan būtu nepareizi nosaukt šos pazemīgos un piesardzigos vīrus par zinātniekiem. Viņi vairāk ti­cēja brīnumiem nekā zinātnei, un viņu lekcijas atgādi­nāja svētrunas.

Beidzot strīda atrisināšanai nolēma sūtīt zinātnisku ekspedīciju.

Ekspedīcijas locekļiem nelaimējās sastapties ar «velnu», toties viņi uzzināja daudz jauna par «nezināmo personu» (vecie zinātnieki gan uzstājās, ka vārds «per­sona» aizvietojams ar vārdu «būtne»). Avīzēs publicē­tajā ziņojuma ekspedīcijas locekli rakstija:

«1. Dažās vietās smilšu seklos mēs pamanījām šau­rus cilvēka kājas nospiedumus. Pēdas nāca no jūras pu­ses un veda atpaka] uz turieni. Tās varēja atstat cil­vēks. kas piebraucis pie krasta ar laivu.

1 Konrād* Hcsaers — «Iartos vācu linātnicks XVI gadsimta. Sarakstījis «Grāmatu par diivnirJucm», kura ilgu laiku stipri iet.-k-

17

mc ja naturālistus. (Aut.)

2.  Apskatītajiem tikliem ir plīsumi, ko varēja radīt saduršanās ar asu, griezīgu priekšmetu. Iespējams, ka tīkli aizķērušies aiz smailām zemūdens klintīm vai no­grimušu kuģu dzelzs atlauzām un tādējādi saplīsuši.

3.  Pēc aculiecinieku nostāstiem, delfīns, ko vētra iz­metusi krastā krietnu gabalu no ūdens, nakti ticis ievilkts jūrā, pie kam smiltis redzētas cilvēka kāju un ari garu nagu atstātas pēdas. Ir zināms, ka delfīni, me­dīdami zivis, palīdz zvejniekiem, sadzīdaml tās sēkļos, tāpēc zvejnieki bieži paglābj delfīnus no nelaimes. Švī­kas smiltis varēja ievilkt cilvēka pirksti, bet Iztēle uz­tvēra tās kā nagu zīmes.

4.  Kazlēnu varēja atvest laivā un uzmest uz kuģa kads jokupēteris.»

Zinātnieki atrada arī citus, tikpat vienkāršus Iemes­lus, lai izskaidrotu «velna» atstātās zīmes.

IJn tomēr šie Izskaidrojumi nespēja visus apmierināt. Pat starp zinātniekiem atradās tādi, kuriem tie šķilas apšaubāmi. Kā varēja pats veiklākais un neatlaidīgā­kais joku dzinējs izdarīt tādus trikus, palikdams tik ilgu laiku nenotverts? Taču galvenais, ko zinātnieki no­klusēja savā ziņojumā, bija tas, ka «velns», kā tika kon­statēts. veica savus trikus isā laika sprīdī dažādās vie­tās, kas atradās krietni tālu cita no citas. Vai nu «velns» prata peldēt nedzirdētā ātrumā, vai tam bija kādi se­višķi pielāgojumi, vai, beidzot, «velns» nebija viens, bet vairāki. Tadā gadījumā joki kļuva vēl nesaprotamāki un draudošāki.

Pedro Zurita pārcilāja to visu domās, nepārtraukti soļodams pa kajiti.