DAIĻĀ MARGARETA

Iepretim viņiem stāvēja Džons Kastels — plecīgs vīrs pāri piec­desmitiem, ar tumšu bārdu, viediem, asiem sejas vaibstiem un caur­urbjošām, melnām acīm. Te, savas mājas noslēgtībā, viņš bija ģērbies ļoti greznā, ar visdārgāko kažokādu rotātā tērpā, ko apjoza zelta ķēde, kuras sprādzē mirgoja briljants. Kad Kastels rosījās pa

tirgotavu vai sēdēja kantori, viņš allaž valkāja tik vienkāršas drā­nas kā neviens cits Londonas tirgotājs, bet, sirdī mīlēdams grez­nību, bija paradis vakaros to sev atļauties, kaut arī tad viņu ne­viens neredzēja. Pēc Kastela pozas un sejas izteiksmes Pīters uz­reiz noprata, ka viņš ir ļoti satraukts. Izdzirdējis Pītera soļus, Kastels aši apsviedās un tūlīt savā skaidrajā, noteiktajā balsī viņu uzrunāja.

—   Kas man jādzird, Pīter? Tu esot nogalinājis cilvēku pils vārtu priekšā? Skandāls! Publisks kautiņš, kas gandrīz novedis pie lielas asinsizliešanas starp angļiem ar tevi priekšgalā un viņa ekselences de Ajalas miesassargiem. Karalis gribējis tevi apcietināt, bet šis senjors par tevi galvojis. Vai tas viss ir taisnība?

—  Jā gan, — Pīters mierīgi atbildēja.

—   Tad es esmu pazudis, mēs visi esam pazuduši! Ak, lai nolā­dēta tā stunda, kad es pieņēmu savā mājā vienu no jūsu asinskārās cilts! Nu, ko tu teiksi?

—  Vienīgi to, ka man gribas paēst vakariņas, — Pīters sacīja.

— Tie, kas sākuši šo stāstu, var to ari pabeigt, jo, kā rfedzu, viņu mēles ir lokanākas nekā manējā, — viņš uzmeta piktu skatienu Margaretai. Tā skaļi iesmējās, un pat nopietnais d'Agilars pa­smaidīja.

—   Tēvs, — iejaucās Margareta, — nedusmojieties uz brālēnu Pīteru, kura vaina ir vienīgi tā, ka viņam pārāk spēcīga roka. Es esmu vainīga pie visa, jo pret viņa un Betijas gribu vēlējos palikt tur, lai redzētu karalit un tad … tad šis neģēlis, — meitenes acis pārplūda ar kauna un dusmu asarām, — sagrāba mani un Pīters notrieca viņu zemē, un pēc tam, kad viņš uzbruka ar zobenu, Pīters viņu nosita ar savu nūju … un tad notika viss pārējais.

—   To jūs lieliski nostrādājāt, — savā labskanīgajā balsī ar svēš- zemniecisku akcentu ierunājās d'Agilars. — Es visu redzēju un biju pārliecināts, ka šis skots jūs nogalinās. Par to, ka jūs atvairījāt pirmo cirtienu, es nebrīnījos, bet šis jūsu spēcīgais zvēliens, pirms viņš paguva otrreiz pacelt zobenu … tas tiešām bija kaut kas …

—   Labi, labi, — Kastels sacīja. — Vispirms paēdīsim un tad parunāsim. Senjor d'Agilar, jūs taču neatteiksieties pagodināt manu necilo vakariņu galdu, kaut ga,n pēc mielasta karaļa pilī ne­var būt nekādas patikas sēsties pie maltītes tirgotāja namā.

—   Tieši otrādi, jūs pagodināt mani, — d'Agilars atbildēja, — un mielasts, ko rīkoja viņa augstība, lielā gavēņa dēļ bija visai pie­ticīgs. Vismaz es nedabūju lāgā paēst un tāpēc, tāpat kā senjors Pīters, esmu izsalcis.

Kastels paskandināja sudraba zvaniņu, un tūlīt sulaiņi ienesa bagātīgas un izmeklētas vakariņas. Kamēr viņi novietoja ēdienus uz galda, tirgotājs piegāja pie sienā iebūvētas bufetes, izņēma di­vas pudeles un pats tās rūpīgi atkorķēja, teikdams, ka gribot sen- joru pacienāt ar viņa zemes vīnu. Tad mājastēvs latīniski noskai­tīja galda lūgšanu un pārmeta krustu. D'Agilars sekoja viņa priekšzīmei, piebilzdams, ka esot ļoti laimīgs atrasties krietna kris­tieša namā.

—   Kā tad jūs domājāt, kas gan cits es varētu būt? — jautāja Kastels, uzmezdams viņam vērīgu skatienu.

—   Es nekā nedomāju, senjor, — spānietis atbildēja. — Bet diemžēl visi nav kristieši. Spānijā, piemēram, ir daudz mauru un … ebreju.

—   Es zinu, — Kastels sacīja, — jo tirgojos gan ar vieniem, gan ar otriem.

—   Tad jūs droši vien esat bijis Spānijā?

—   Nē, es esmu angļu tirgotājs. Bet iebaudiet šo vīnu, senjor, tas ir no Granadas, un pazinēji saka, ka esot labs.

D'Agilars pagaršoja vīnu, tad iztukšoja savu glāzi.

—  Tas patiešām ir labs, — viņš sacīja. — Tāda nav pat manos turienes pagrabos.

—   Tātad jūs dzīvojat Granadā, senjor d'Agilar? — Kastels vaicāja.

—   Laiku pa laikam, kad neatrodos ceļojumos. Man tur ir māja, ko mantoju no mātes. Viņa mīlēja šo pilsētu un nopirka tur no mauriem vecu pili. Vai jūs nevēlētos redzēt Granadu, senjora? —• d'Agilars jautāja Margaretai, it kā gribēdams mainīt sarunas te­matu. — Tur ir brīnišķīga celtne, ko sauc par Alambru [5] . Tā paceļas augstu kalnā manas mājas tuvumā.

—  Mana meita gan laikam nekad to neredzēs, — iejaucās Kas­tels. — Es domāju, ka viņai Spānijā nav ko meklēt.

—   Jūs tā domājat, bet kas var zināt? Tikai dievs un viņa svē­tie, — un d'Agilars atkal pārmeta krustu, tad sāka jūsmīgi stāstīt par Granadas skaistumu.

Viņš bija veikls runātājs ar ļoti patīkamu balsi, un Margareta uzmanīgi klausījās viņā, raudzīdamās vīrieša sejā un aizmirsusi ēst, bet Kastels un Pīters savukārt vēroja viņus abus. Beidzot mal­tīte bija galā, un, kad sulaiņi bija novākuši traukus un viņi palika vieni, Kastels sacīja:

—   Nu, radiniek Pīter, pastāsti, kā tur tas viss notika.

Pīters pastāstīja skopiem vārdiem, taču nekā neizlaida.