Dārdu aizas noslēpums

Aleksandrs ŠAĻIMOVS

DĀRDU AIZAS NOSLĒPUMS

ZINĀTNISKI FANTASTISKI STĀSTI

tulk jĀNIS OZOLS Māksl KĀRLIS VIDINŠ

IZDEVNIECĪBA «LIESMA» RĪGA — 1965

DĀRDU AIZAS Noslēpums

Tālrunis zvanīja klusi, bet neatlaidīgi.

Tumovs nolika uz galda garu nefrīta spalvaskātu ar zelta spalvu — mongoļu draugu dāvanu — un drūmi pašķielēja uz mirdzošo, niķeļa stīpiņām izrotāto tālruņa aparātu.

— Varbūt apklusīs?

Zinātnieks ar nožēlu pārlaida acis pār manuskripta pēdējo teikumu: «Var apgalvot, ka Zemes neitronu iz- starojumi radušies nevis mūsu planētas dzīlēs, bet atmosfērā, kur brīvie neitroni veidojas kosmisko staru ietekmē. Tātad..»

Tālrunis nerimās.

Tumovs saviebās, pikti bungoja ar pirkstgaliem pa galdu. Pat svētdienā negrib likt mierā. Tāpēc jau nav nekāds brīnums, ka doktora disertācijas rakstīšana sokas tik lēni.

Viņš strauji pastūma sāņus manuskripta lapas:

— Jā. . Igors_Nikolajevičs Tumovs klausās. . No kurienes?. . No Ārlietu ministrijas?. . Hm. .

Tumovs atspiedās pret krēsla atzveltni, noglauda rūsganos matus, kas jau bija sākuši sirmot.

— Jā, jā, klausos; tikai, vaļsirdīgi sakot, nesaprotu, kāds man ar to sakars …

Tālruņa klausulē balss urdzēja vienmuļi, bet skaidri:

— Dienvidrietumu Mongolija. . Aizaltaja Gobi. . Adžbogdo kalnu grēda. . četrdesmit piektais ziemeļu platuma grāds. . deviņdesmit piektais austrumu garuma grāds…

Tumovs piespieda klausuli ar plecu, paņēma no pelnu trauka pussmēķētu cigāru, uzšķīla šķiltaviņas, dziļi ievilka dūmu. Cauri zilganam mākulītim palūkojās pa plati atvērto logu.

Lietus bija pārstājis. Mākoņi grima ziemeļaustrumos, aiz Maskavas. Pāri mitrajiem jumtiem rieta saules staros dzirkstīja augstceltņu logu rūtis.

Neredzamais sarunu biedrs aizvien vēl nerimās.

— Lai notiek, — Tumovs viņu pārtrauca, neizlaiz- dams no zobiem cigāru. — Saprotu visu. Tas ir steidzami? … Velna būšana … Nu tad atsūtiet mašīnu. Lai piebrauc pie universitātes galvenajām durvīm. . Jā, vēl kaut kas! Papūlēšos paķert līdzi savu draugu. Tanī apvidū kopā esam strādājuši.. Ģeologs. Arkādijs Mihailovičs Ozerovs. Šobrīd viņš ir vai nu Maskavā, vai Kamčatkā. . Nē, uz Kamčatku viņam pakaļ nebraukšu. Tikai uz Sokoļņikiem. Labi.. Tūlīt eju. .

Tumovs nolika klausuli, piecēlās no galda, žēlām acīm paraudzījās uz manuskriptu un uzmeta smagu papīrnazi uz aprakstīto lapu kaudzītes. Piegājis pie augsta grāmatu skapja, nocēla lielu globusu, saudzīgi aiznesa un nolika uz rakstāmgalda. Starp ekvatoru ur> polu Tumovs Centrālajā Āzijā sameklēja vajadzīgo punktu un domīgi paskribināja to ar platu nagu.

Atmiņā uznira tveices pielijuši, viļņaini līdzenumi, iesarkana saule bezkrāsainās, putekļu dūmakas pilnās debesīs, melni, vēju noslīpēti kalni. Tumovam šķita, ka viņš atkal dzird vienmuļu vēja švīkstoņu virs izžuvušo upju gultnēm. Sīksīku smilšu graudiņu šaltis cērt vēju aprautajā sejā..

Tumovs piemiedza acis un papurināja galvu. Tuksnesis izgaisa. Aiz loga — jumti līdz pat apvārsnim, koši zaļi parki, zilpelēka Maskavas upes lenta.

Viņš nopūtās un grieza tālruņa ripu.

Atsaucās sievietes balss.

— Arkādiju? — atbildētāja it kā apmulsusi atkārtoja. — Arkādijs ir mājās, bet pie aparāta pienākt nevar. Kas runā?

Tumovs saskaitās:

— Kā tas jāsaprot — nevar. Arkādijs ir vajadzīgs. I.ii(l/ii, iedodiet klausuli viņam!

Arkādijs pašlaik vannā, — sieviete skaidroja.

Iii'. I.iik.ini esat Igors Nikolajevičs?

I Izminējāt, — Tumovs norūca, īgņodamies, ka ir pn/ilti I abviiknr, Irina Mihailovna!

— Es neesmu Irina. Vienīgi jūs maņi nepazīstat pēc balss. .

— Atvainojiet, gribēju sacīt — Ludmila Mihai- lovna, — apjucis nomurmināja Tumovs. «Labi, ka Arkādijam tikai divas māsas, bet ne četras,» viņš domāja, slaucīdams nosvīdušo pieri.

— Ko lai pasaku Arkādijam? — mirkli klusējusi, vaicāja Ludmila Mihailovna.

— Pasakiet, lai viņš paņem klausuli, — Tumovs errīgi teica, pašķielēdams uz pulksteni. — Svarīgas un steidzamas darīšanas. . Mums būs jābrauc diezgan tālu. .

— Jums vienmēr viss ir steidzami, — sarunu biedre aizvainoti sacīja. — Mazliet pagaidiet!

Klausulē kaut kas noklakšķēja, iestinkšķējās, bija dzirdams, ka noblīkšķ durvis, un atkal ieskanējās Ludmilas balss.

— Līdz vannai vads nesniedzas; kad piezvanīsiet nākamreiz, tad būsim pagarinājuši. Pēc pusstundas Arkādijs būs nomazgājies …

— Tūlīt lai kāpj laukā un ģērbjas ciet! — Tumovs aizsvilās. — Pēc desmit minūtēm gaidīšu viņu mašīnā pie jūsu nama durvīm. Lai sakārtojas, citādi paņemšu līdzi tādu pašu kailu! Visu labu!

Atbildi negaidīdams, Tumovs uzsvieda klausuli uz dakšiņām, paķēra svārkus un steigšus izgāja no sava kabineta.

m