Devējs

Kad numur divi meitene, vārdā Ingera, saņēma savu darba uzdevumu kā dzimtmāte, Jona atcerējās, ko māte bija teikusi par šī uzdevuma ne visai augsto pres­tižu. Tomēr viņam nācās atzīt, ka komiteja veikusi pie­mērotu izvēli. Ingera bija patīkama meitene, mazliet paslinka, toties izturīgu un stipru ķermeni. Viņai patiktu triju gadu lutināšanas periods, kas sekotu īsai apmācī­bai; mazuļus pasaulē viņa laistu viegli un ātri, savukārt strādnieces darbs, kas sekotu pēc tam, ļautu izmantot spēku, liktu saglabāt veselību un kļūt disciplinētai. Ejot atpakaļ uz savu vietu, Ingera smaidīja. Dzimtmāte tomēr bija svarīgs darbs, lai ari dažkārt ne sevišķi cienīts.

Jona ievēroja Ašera nemierīgo dīdīšanos. Viņš vairā­kas reizes ar skatienu meklēja draugu, līdz grupas vadī­tājam nācās viņu norāt, ar sejas grimasi liekot ' nomieri­nāties un negrozīties.

Numur trīs, īzaks, saņēma darba uzdevumu sešgadnieku skolotājs; tas viņu acīmredzami priecēja un bija godam nopelnīts. Nu jau trīs darba uzdevumi bija izdalīti, un nevienu no tiem Jona nebija iekārojis. Lai gan, saprotams, viņš nevarēja būt dzimtmāte, zēns ne bez uzjautrināšanās pie sevis piebilda. Prātā viņš pār­cilāja tos darbus, kas vēl bija palikuši pāri. To bija tik daudz, ka viņš atmeta šai domai ar roku; galu galā nu bija pienākusi Ašera kārta. Jona ļoti uzmanīgi vēroja, kā draugs tuvojas skatuvei un bikli nostājas vecajo vadītājas priekšā.

-    Mēs visi kopienā pazīstam Ašeru. Viņš mums sagādā­jis ne vienu vien jautrības brīdi, vecajo vadītāja iesāka.

Ašers kautrīgi pasmaidīja un paberzēja vienu kāju gar otru. Klausītāji nosmējās.

-     Kad komiteja sāka domāt par Ašera uzdevumu, dažas iespējas uzreiz atmetām. Tādas, kas Ašeram nekādā gadījumā nederētu. Piemēram, sieviete smaidot pie­bilda, nevienu brīdi neplānojām Ašeru par trīsgadnieku skolotāju.

Zālē norībēja smiekli. Arī Ašers pasmējās, it kā sakau­nējies, tomēr bija manāmi apmierināts par sev pievērsto uzmanību. Trīsgadnieku skolotājs bija atbildīgs par to, lai bērni iemācītos pareizi lietot valodu.

-    Patiesību sakot, vecajo vadītāja iespurdzās, mēs pat spriedām, ka varētu ar atpakaļejošu datumu izteikt rājienu skolotājam, kurš bijis atbildīgs par Ašera valodas lietojumu, kad puikam bija trīs gadi, un tas bija pirms krietni ilga laika. Sapulcē, ko aizvadījām, domādami par Ašera uzdevumu, krietnu daļu laika atcerējāmies stāstus no tiem gadiem, kad mazais puika vēl mācījās precīzi izteikties.

-    It sevišķi, viņa smaidot sacīja, atšķirību starp kārumu un kāvienu. Atceries, Ašer?

Ašers, savilcis vainas pilnu seju, pamāja ar galvu, un klausītāji zālē atkal iesmējās, ari Jona. Šo gadījumu viņš atminējās, lai gan pašam tolaik bija tikai trīs gadi.

Mazajiem bērniem sodu sistēma bija plīkšķi ar dis­ciplīnas rīksti, tievu un smalku sitamvicu, kas šmaugi noplīkšķēja; bija tiešām sāpīgi. Bērnu aprūpes speciālis­tiem rūpīgi mācīja disciplīnas metodes: ātrs sitiens pa rokām par nelielu pārkāpumu. Trīs asāki cirtieni pa kailām kājām par otrreizēju nodarījumu.

Nabaga Ašers, tiklīdz sāka staigāt, bija ātri buldurējis un jaucis vārdus. Kādu dienu, trīsgadnieku grupā stāvot rindā pēc brokastu kārumiem un gribot ātrāk saņemt sulu un pusdienas laika uzkodas, viņš "kārumu" vietā bija pateicis "kāvienu".

Jona to atcerējās ļoti spilgti. Acu priekšā viņš redzēja mazo Ašeru, kurš nepacietīgi grozās starp rindā stāvētā­jiem. Jona atminējās možā balstiņā saukto:

-    Es gribu savu kāvienu!

Pārējie trīs, arī Jona, bija nemierīgi ieķiķinājušies.

-    Kārumu! viņi izlaboja: Ašer, tu domāji kārumu!

Tomēr kļūda jau bija pieļauta. Viens no svarīgāka­jiem mazo bērnu uzdevumiem bija iemācīties izteikties skaidri un nepārprotami. Ašers bija lūdzis kāvienu.

Disciplīnas rīkste aprūpes darbinieka rokās iešvīkstējās gaisā, noplīkšķot pret Ašera rociņām. Ašers iešņuk­stējās, atrāvās un tūlīt pats sevi izlaboja.

-    Kārumu, puisēns čukstēja.

Tomēr nākamajā rītā viņš pieļāva tādu pašu kļūdu. Un arī nākamajā nedēļā. Likās, ka viņš nespēj apstāties, lai gan arvien saņēma disciplīnas rīkstes cirtienus, kas atstāja sāpīgas pēdas uz kailajām kājām. Visbeidzot diezgan ilgi Ašers vispār pārstāja runāt, un tas bija gan­drīz visu laiku, ko viņš pavadīja trīsgadnieku grupā.

-      Kādu laiku, vecajo vadītāja turpināja stāstu, mums bija Ašers klusētājs. Tomēr galu galā viņš mācību guva.

Runātāja smaidot pagriezās pret zēnu.

-    Kad viņš atkal sāka runāt, tas bija ļoti precīzi. Pat­laban viņam tikai ļoti retu reizi misējas. Un kļūdas labo­jums un atvainošanās atskan laikus. Turklāt nezūdošs ir viņa optimisms.

Klausītāji zālē piekrītoši dūca. Visa kopiena zināja, cik labā omā Ašers parasti mēdz būt.

-    Ašer, vecajo vadītāja bilda jau skaļāk, izskanot oficiālajam paziņojumam, mēs tev piešķiram atpūtas direktora asistenta darba pienākumu.