Devējs

-Jona, viņš ieteicās, paaudžu garumā ļaudis bijuši atkarīgi no atmiņu saņēmēja, kas krāj atmiņas viņu vietā. Pagājušajā gadā daudzas atmiņas esmu atdevis tev. Un atpakaļ tās paņemt nevaru. Ja esmu atdevis, atdabūt vairs nav iespējams. Ja izbēgsi, tiklīdz būsi projām… Tu taču zini, Jona: atpakaļceļa vairs nebūs.

Jona nopietni pamāja a^galvu. Tas iedvesa vislielākās bailes.

-   Jā, zēns piekrita, es zinu. Bet ja jūs dotos man līdzi…

Devējs noliedzoši pakratīja galvu un ar žestu apklu­sināja zēnu. Tad viņš turpināja.

-Ja tu tiksi prom, viņā pusē, ja nonāksi līdz Citurie­nei, tas nozīmēs, ka kopienai atmiņu nasta, ko tu stiep tās vietā, būs jānes pašai. Manuprāt, viņi spēs un tā iemantos zināmu gudrību. Tomēr tas būs ārkārtīgi grūti. Pirms desmit gadiem, kad zaudējām Rozmariju un viņas atmiņas atgriezās pie cilvēkiem, visus pārņēma panika. Un salīdzinājumā ar tevis glabātajām tas bija tikai mazu­miņš. Kad tevis glabātās atmiņas atgriezīsies, ļaudīm būs nepieciešama palīdzība. Atceries, kā es tev palīdzēju, jo atmiņu uztveršana tev bija kaut kas pavisam jauns un nepiedzīvots?

Jona piekrita. Jā, sākumā tas bija biedējoši. Un arī ļoti sāpēja.

-     Tev biju vajadzīgs es. Un tagad būšu vajadzīgs viņiem.

-    Tam nav jēgas. Viņi atradīs kādu citu manā vietā. Viņi izraudzīsies jaunu atmiņu saņēmēju.

-    Pagaidām neredzu nevienu, kas būtu gatavs apmā­cībai. Protams, izraudzīšanas process tiks paātrināts. Bet nezinu nevienu bērnu, kas būtu apveltīts ar nepiecieša­majām īpašībām.

-    Maza meitene gaišām acīm. Bet viņai ir tikai seši gadi.

-Jā, tā ir. Zinu, kuru tu domā: Katrīnu. Bet viņa vēl ir pārāk maza. Tātad ļaudis būs spiesti šīs atmiņas uzņemt un izturēt paši.

-    Es gribu, lai dodaties man līdzi, Jona lūdzās.

-    Nē, man jāpaliek šeit, virs noteikti iebilda. Es tā vēlos, Jona. Ja iešu tev līdzi un mēs kopienai laupīsim aiz­sardzību no atmiņām, neviens cits vairs nespēs palīdzēt. Iestāsies haoss. Ļaudis iznīcinās paši sevi. Es nedrīkstu doties tev līdzi.

-    Devēj, Jona ierunājās, mums nav jārūpējas par to, kas notiks ar viņiem.

Sirmais vīrs ar jautājošu smaidu palūkojās zēnā. Jona nokāra galvu. Protams, viņiem bija jārūpējas. Tikai tad visam pārējam bija jēga.

-    Un jebkurā gadījumā, Jona, devējs nopūtās, es to nespētu paveikt. Esmu ļoti novārdzis. Vai zini, ka es vairs neatšķiru krāsas?

Jonas sirds sažņaudzās. Viņš izstiepa roku, lai sa­ņemtu sirmgalvja plaukstu.

-     Tagad tev ir krāsas, devējs ieteicās. Un arī drosme. Es tikai palīdzēšu tev sakopot spēkus.

-     Pirms gada, Jona viņam atgādināja, kad man tikko bija apritējis divpadsmit un mācījos redzēt krāsas, jūs sacījāt, ka jums sākums bijis citāds. Un ka es to vēl nesapratīšot.

Devēja seja atplauka smaidā.

-    Jā, tas ir tiesa. Un zini, Jona, pat ar tagadējām atmiņām un visu to, ko esi iemācījies, tu vēl joprojām to nesaprastu. Jo esmu bijis mazliet savtīgs. Neesmu tev to atdevis. Vēlējos to paturēt sev līdz pat pēdējam brīdim.

-    Ko paturēt?

-    Kad es vēl biju puika, pat jaunāks nekā tu, tas rei­zēm ar mani notika. Bet tā ņebija redzēšana tālāk. Tā bija dzirdēšana tālāk.

Jona izbrīnā sarauca pieri, mēģinot saprast šos vār­dus.

-    Ko jūs dzirdējāt? zēns jautāja.

-     Mūziku, devējs smaidot atbildēja. Saklausīju kaut ko patiešām lielisku, un to sauc par mūziku. Pirms tu dosies tālāk, atdošu to tev.

Jona noliedzoši pakratīja galvu.

-     Nē, devēj, viņš sacīja. Gribu, lai tā paliek pie jums, lai jūs to saglabājat, kad manis šeit vairs nebūs.

Nākamajā rītā Jona devās mājās, priecīgi sveicināja vecākus un nepiespiesti meloja par to, cik aizņemti un lietderīgi viņš darbojies pagājušo nakti.

Tēvs smaidīja un arī viegli meloja par to, cik piepildītu un jauku dienu viņš vakar aizvadījis.

Skolas stundās Jona visu laiku pārdomāja plānu. Tas šķita apbrīnojami vienkāršs. Vēlā naktī Jona kopā ar devēju to bija apsprieduši neskaitāmas reizes.

Nākamo divu nedēļu laikā, tuvojoties decembra cere­monijai, devējs nodos Jonam visas iespējamās atmiņas par drosmi un spēku. Tās zēnam būs vajadzīgas, lai palīdzētu atrast Citurieni; viņi abi bija pārliecināti, ka tā kaut kur pastāv. Viņi nojauta, ka tas varētu būt bīstams un sarežģīts ceļojums.

Naktī pirms ceremonijas, ap pusnakti Jona slepus aiz­ietu no mājām. Tā laikam bija bīstamākā daļa, jo valdīja noteikums nepamest mājokli nakts laikā, ja vien tās nebija oficiālas darīšanas.

-   Došos prom pusnaktī, Jona teica. Ēdiena savācēji būs jau paņēmuši vakariņu paliekas, bet taciņu uzkop­šanas komanda vēl nebūs sākusi darbu. Nebūs neviena, kas mani ieraudzītu, ja vien kāds nepildīs ārkārtas uzde­vumu.

-    Nezinu, ko pasākt, ja kāds tevi pamanīs, Jona, devējs bija brīdinājis. Protams, man ir atmiņas par dažāda veida bēgšanu. Cilvēki vēstures gaitā bēguši no daudziem drausmīgiem apstākļiem. Tomēr katra situā­cija ir sevišķa. Par stāvokli, kas būtu līdzīgs šim, man atmiņu nav.

-    Es būšu uzmanīgs, neviens mani neredzēs.

-    Kā jaunapmācāmais atmiņu saņēmējs tu baudi ļoti lielu cieņu. Nedomāju, ka tevi stingri izjautās.