Dīvainā karaļvalsts

"Mums gan ir interesanta kompānija," sacīja slimais Karalis un devās atkal sēdēt tronī.

PUKA NEVEIKSME

Reiz Pūķis apņēmās būt labs.

"Es neēdīšu vairs jaunavas, vismaz kādu lai­ku," viņš teica. "Es būšu labs."

Karaļvalstī sākās miera laiki. Bet tad pēkšņi viena jaunava pazuda. Pēdas veda uz Pūķa alu. Ļaudis atkal aicināja Bruņinieku, un Bruņinieks devās cīņā.

"Atdod jaunavu un esi labs!" viņš sauca pie Pūķa alas.

Pūķis iznāca no sava mājokļa un teica: "Mi­nēsim mīklas. Ja tu uzminēsi, es tev jaunavu atdošu."

"Labi," piekrita Bruņinieks.

"Ko lai es ēdu?" Pūķis vaicāja.

"Vai tiešām tev Karalis nav teicis, ko tu drīk­sti ēst?" jautāja Bruņinieks.

"Teica jau, teica," Pūķis atbildēja, "bet tas ir pārāk veselīgi. Tas nav garšīgi."

"Es nevaru iedomāties, ka Karalis tev nebūtu devis arī kādu veselīgu kārumu," sacīja Bruņi­nieks.

"Viņš teica, ja es gribu panašķoties, es varu mēģināt būt labs," teica Pūķis.

"Tad atdod jaunavu un esi labs," pavēlēja Bruņinieks.

"Ja tu gribi, lai es atdodu jaunavu, tev jānāk ar mani spēlēt šahu. Man gribas kompāniju zie­mas vakaros," Pūķis sacīja.

"Labi," teica Bruņinieks un atdeva jau­navu pilsētniekiem. Visi atkal bija laimīgi. Ka­raļvalstī atjaunojās normāla dzīve. Viss kā pa­rasti.

STRĪDS

Reiz Pūķis strīdējās ar Labo Feju.

"Tu esi vainīgs, ka Bruņinieks nevar dzīvot pilī. Viņam ir tikai pagaidu mājoklis," Pūķim pārmeta Feja.

"Bet es esmu izaudzinājis viņu par Bruņi­nieku," iebilda Pūķis.

"Bruņinieks nejutīsies labi pils skaistajā dār­zā, tu viņam esi sastāstījis, ka vienīgais skaistums ir tava ala," teica Feja.

"Mana ala varbūt nav skaista, bet toties ļoti patiesa," Pūķis piezīmēja. "Ja to nenovērtē, cil­vēks var sākt baidīties tāpēc, ka viņš nav tik skaists kā puķe."

"Tas jau nenozīmē, ka visam apkārt jabut neglītam," Feja sacīja.

"Bez manām zināšanām pils dārzā Bruņi­nieks baidīsies būt patiess," teica Pūķis.

"Var būt patiess arī skaistuma vidū," iebilda I eja.

Pie strīdniekiem ieradās Princeses.

"Mes apmetīsimies pie Bruņinieka," viņas tei( .1 "Pils ir tur, kur dzīvojam mēs."

BRUNINIEKS POLIKLĪNIKĀ

Reiz kāds karaļvalsts ierēdnis nolēma, ka jāiz­dara veselības pārbaude visiem karaļvalsts iedzī­votājiem Ari Bruņiniekam pieprasīja izziņu par to, ka vīņš ir vesels.

Bruņinieks paklausīgi devās uz poliklīniku. Tur norādīja uz durvīm, aiz kurām visu zina.

Bruņinieks paraustīja rokturi, bet durvis bija aiz­slēgtas.

"Kas te par nekārtību?" Bruņinieks bija sa­šutis. "Neviens nekā nezina. Par ko viņiem mak­sā algu?"

"Tas ir palicis no Pūķa valdīšanas laikiem," Bruņiniekam skaidroja Princeses. "Tad cilvēkiem deva naudu ne par ko. Visi strādāja aiz bailēm. Palikuši vecie ieradumi. Darbavieta ir vieta, kur paslēpties."

DĀRGUMU GLABĀTAVA

Reiz Bruņinieks devās pastaigā pa mežu. Sni­ga sniegs, un viņš vēroja, kā pārslas krīt uz koku zariem. Te pēkšņi uz krūma nolaidās putns, kas kalpoja Pūķim.

"Es zinu, ka tevi gaida tāls ceļš. Tev būs jāklaiņo pa dažādām zemēm, un šeit tu nekad neatgriezīsies," teica putns. "Taču tev tikai jā­grib, un tu varēsi nomirt, labi paēdis, pie savas mājas pavarda."

"Es kalpoju Karalim. Ko viņš gribēs, to es darīšu," sacīja Bruņinieks.

"Karalis grib, lai tu ciet tikpat daudz, cik viņš," teica putns. "Es tev varu rādīt citu ceļu. Tev pietiek tikai gribēt."

"Lai grib Karalis," Bruņinieks atbildēja. "Pa­klausību viņam es nekad neesmu nožēlojis." Un viņš turpināja ceļu.

Bruņinieks nonāca kādā mājvietā, kur pa­sūtīja labas pusdienas, tad atkal parādījās tas pats putns.

"Es zinu, ka tev patīk meitene, kura šeit dzī­vo. Tev pietiek tikai gribēt, un viņa būs tava," tas kārdināja Bruņinieku.

"Lai grib Karalis," atteica Bruņinieks. "Man patīk, ja piepildās viņa novēlējumi."

Putns aizlidoja.

"Kādi dīvaini priekšlikumi," nodomāja Bru­ņinieks un devās atpakaļ uz pili.

Pilī viss bija pa vecam.

"Pūķa putni runā, ka mani gaida ciešanas," Bruņinieks teica Karalim, "man pietiekot tikai gribēt, lai viss notiktu citādi."

"Šodien es gribu tevi ievest savā dārgumu glabātavā," Karalis sacīja, "bet tev vispirms kaut kas ir jāsaprot."

"Es jau tur esmu bijis," Bruņinieks atbildēja. "Tur ir dīvaini akmentiņi, daži gliemežvāki bez pērlēm un savītuši ziedi."

"Tie taču ir lielākie dārgumi, kādi vien pa­saulē var būt," Karalis sacīja, "bet tiem vajag iemirdzēties."

"Kāpēc man tie nemirdz?" jautāja Bruņinieks.

"Tu nesaproti, ko tie runā," teica Karalis.

"Kā lai to iemācās?" Bruņinieks jautāja.

"Vērojot pasauli un saprotot, ka tā nav nekā vērta, bet tomēr ir kāds iemesls, kādēļ tā pa­stāv," mīklaini atbildēja Karalis.

BRUNINIEKA SAPNIS

Reiz Bruņinieks redzēja sapni. Viņš gribēja aizlidot uz kādu skaistu zemi un dzīvot tur lai­mīgu dzīvi. Bruņinieks devās uz lidostu un gai­dīja. Lidmašīnas ilgi nebija. Tad pie debesīm parādījās mazs punktiņš. Tas kļuva arvien lielāks, līdz parādījās lidmašīna, uz kuras bija Karaļa ģerbonis. Bruņinieks sagatavojās aizbraukšanai.