Divu okeānu noslēpums

Jau nākamajā dienā avīze visiem ziņoja, ka akustiķu brigāde līdz ar savu palīgu profesoru Lordkipanidzi elektriķu izaicinājumu pieņem un pēc jauna, pašu sastā­dīta grafika saīsina savu darba laiku par divdesmit pie­ciem procentiem. Turpat avīze ziņoja, ka, apsveicot elek­triķu iniciativu, ūdenslīdēji noslēdz līgumu par sociālis­tisko sacensību ar radistiem.

Darba spriegums visās kuģa telpās vēl vairāk pie­auga. Darbs, likās, pārvērtās nepārtrauktā, niknā kaujas uzbrukumā. Pusdienas un atpūtas laika pārtraukumu ko­manda saīsināja līdz četrdesmit minūtēm, bet brokastis un vakariņas ēda gandrīz vai ejot. Pārskati par sacen­sības gaitu tika uzklausīti ar tādu pašu sasprindzinātu uzmanību kā telegramas no kaujas lauka un kara fron­tēm. Un katru reizi ar «urā» saucieniem un uzvaras maršu par godu uzvarētājiem komisārs Sjomins pie mik­rofona uzgrieza patafonu, tiklab uzvarētāji, kā arī uzva­rētie ar vēl lielāku sparu ķērās pie darba.

Piektajā augustā piecas minūtes pirms termiņa pie izejkameras durvīm, kas pagaidām vēl bija slēgtas, gan­drīz visas zemūdenes komandas ielenkti, ieradās kapteinis Voroncovs, vecākais leitnants Bogrovs, galvenā mecha- niķa vietas izpildītājs Kozirevs, ūdenslīdēji Skvorešņa un Matvejevs. Visi stāvēja saviļņoti, bāli, pilnīgā klu­sumā. Bija jāizdara pirmā kuģa ārējo daļu apskate, kas noskaidrotu vissvarīgāko un vismocošāko jautā­jumu: kādā stāvoklī ir zemūdenes pakaļgals? Vai dīzes palikušas veselas? Vai «Pionieris» spēs kustēties, vai ari tas nolemts paralizei, sava dzīvības un spēka pilnā orga­nisma sastingumam.

Tieši pulksten divdesmit četros neredzama elektriskā piedziņa, kuru no centrālā posteņa vadīja galvenais elek­triķis Korņejevs, sāka lēnām ievilkt starpsienas gropē smagās metala durvis. Šī uzvara tika uzņemta bez paras­tajiem apsveikuma saucieniem, aizvien tai pašā sasprin­dzinātajā, saviļņojuma pilnajā klusumā. Neviens neiz- dvesa ne skaņas.

Gaismas pilnā izejkamera atvērās, tajā iegāja pieci cilvēki un sāka steidzīgi uzvilkt ūdenslīdēju tērpus. Pēc ceturtdaļstundas durvis aizvērās, atskanēja dunoņa un pa caurulēm plūstoša ūdens guldzēšana, tad nolaidās iz- ejplatforma un pieci metālā iekalti stāvi ar spilgti dego­šām laternām uz ķiverēm izgāja naksnīgajā zemūdens tumsā.

Degdams aiz nepacietības, aizmirsis visus subordina- cijas noteikumus, Skvorešņa pa galvu pa kaklu izlidoja pa priekšu, un tūlīt visās ķiverēs iedūcās viņa gavilējo­šais, apdullinošais bass:

—   Urā! … Lai dzīvo mūsu «Pionieris»! … Visas dī­zes tikpat kā savās vietās.

Kapteiņa un viņa pavadoņu acu priekšā pavērās dī­vaina aina.

Milzīgs, masivs metala gredzens līdz diviem metriem diametrā, kas parasti bija uzvāzts zemūdenes pakaļga­lam kā dīvaina cepure, nosēta ar neskaitāmām dizu atve­rēm, tagad bija atrauts no savas vietas un atkāries tālu atpakaļ, turēdamies vienīgi pie apakšējās malas kā durvju eņģē. Šīs cepures iekšpusē kā bieza suka slējās izlauzīto melno cauruļu asie zobi; pašā kuģa pakaļgalā rēgojās caurums, kas veda gāzes vadu kamerā …

—   Nu, Nikolaj Borisovič, — vecākais leitnants žirgti uzrunāja kapteini, — mēs varam sevi apsveikt ar laimīgu atradumu! Dīzes ir — tātad viss kārtībā.

—    Es baidījos pat cerēt uz tādu veiksmi, — mirkli klusējis, atbildēja kapteinis. — Kā kalns no pleciem no­vēlās . .. Galvenais tagad ir tas, kā uzstādīt dīzu gre­dzenu savā vietā.

—  Ar termitu un elektrisko vinču, biedri koman­dier, — sacīja Kozirevs.

—   Hm… Lūk, kā! — kapteinis uzmanīgi pavērās Kozirevā.'— Vai tā uz ātru roku to ari izdarīsiet?

—   Ierīkosim ap kuģa pakaļgalu sastatnes ar nekus­tīgām platformām, biedri komandier, — strauji atsaucās Kozirevs.

—   Pareizi, — apstiprināja vecākais leitnants.

Kozirevs ar Matvejevu uzrāpās uz zemūdenes kor­pusa un uzmanīgi izpētīja tās pakaļgala un dīzu gredzena iekšējo virsmu.

—   Nu, kā tur izskatās, biedri Kozirev? — kapteinis vaicāja.

—   Lieliski, biedri komandier! — jautri atbildēja jaun­izceptais galvenais mechaniķis. — Pakaļgala malas lī­dzenas, saplosītas nav. Un virsma gandrīz tīra, kā ar nazi nogriezta! Nebūs daudz ko tīrīt.

—   Rīt no paša rīta — pie darba, — sacīja kapteinis. — Vispārēju uzraudzību pār šiem darbiem, lūdzu, uz- ņemieties pats, Aleksandr Leonidovič.

—   Klausos, Nikolaj Borisovič!

—   Bet tagad — atpakaļ zemūdenē! — kapteinis no­komandēja. — Un ātrāk! Mēs nesam prieka vēsti, nevar likt komandai pārāk ilgi gaidīt.

Prieks tiešām bija neparasts. Lai gan komandai jau sen vajadzēja gulēt, taču aiz satraukuma, kas visus bija pārņēmis, neviens nespēja uzreiz nolikties un aizmigt.