Divu okeānu noslēpums

Zoologs piesteidzās Skvorešņam līdzās. Pabīdījuši sviriņas vēl par dažām iedaļām un tā palielinājuši skrūves apgriezienu skaitu, viņi jau pilnīgi horizontālā stāvoklī vēl ašāk traucās uz priekšu.

Zivis izbailēs tik tikko paguva pamukt sānis no šīm savādām, zemūdens pasaulē neparastajām būtnēm Ne­liela tintes zivs mirkli aizkavējās un tūliņ saplaka pret zoologa plecu. Izšļākusi biezu tintes mākonīti, pirmsnā­ves agonijā izstiepusi visus desmit taustekļus, viņa lai­dās dibenā, griezdamās ūdens vērpatā, kas palika zoolo­gam aiz muguras. Vairākus garus, vijīgus zušus ūdens strāvas bija pierāvušas pie Skvorešņas skafandra. Iz­bailēs grozīdami čūskas galvas ar iesarkanām acīm, zuši noslīdēja pie Skvorešņas kājām, kur tos sagraizīja stū­res asās pleznas. Pavīdēja neliela haizivs, kas grasījās šķērsot ceļu šīm neparastām būtnēm, taču tūdaļ, salieku­sies lokā, pašāvās augšup uz gaišajiem ūdeņiem.

Nolaiduši uz skrūvēm aizsargrežģus, zoologs ar Skvorešņu kā divi smagie šāviņi iedrāzās Sargasu jūras mil­zīgajos ūdensaugos, kas stiepās augšup uz ūdens virsu, īsās ūdensaugu saknes, ar kurām augi nevis uzņēma ba­rību, bet vienīgi nostiprinājās jūras dibenā, no skafandru spiediena viegli atrāvās. Ar gaisu pildītie pūslīši, kas lī­dzīgi vīnogu ķekariem turējās uz zeltainiem stiebriem un lapu pamatnēm, nemitīgi sprāga pušu, un no tiem iz­plūda gaiss. Sļraujā skrējiena ceļā ūdens šķita vārāmies.

Ūdensaugi izbeidzās. Aiz klajā laukumiņa sākās ko­rāļu biezoknis.

—   Kur lai viņu še meklē? — Skvorešņa vaicāja zoo­logam.

—   Tai pusē.

Samazinādami ātrumu, viņi apmeta dažus līkločus pa korāļu saaudzēs malu, saspringti ielūkodamies spilgto, dzīvības pilno krūmu un zaru mudžeklī. Pavļika nere­dzēja. Viņi nolaidās dziļāk, aiztrauca pār biezokni, gan­drīz skardami galotnes, noraudami no klintīm maigos, ziedošos korāļu zariņus, aļģu vijas ar ūdens pūslīšiem.

—   Pavļik! Pavļik! Kur tu esi?

—   Atbildi, bičo! Mēs esam šeit.

Piepeši Skvorešņa strauji pagriezās pats ap sevi, me­tās uz galvas lejup pie augstas korāļu klints pakājes un iesaucās:

—   Lūk, viņš! Guļ! Šurpu, Lord! Kādas šausmas! Re­dziet, ar ko viņam vajadzējis cīnīties!

Zoologs aiz pārsteiguma dažus mirkļus stāvēja ne­kustēdamies.

—  Zobenzivs! — viņš beidzot iekliedzās, nomezda­mies uz ceļiem pie smiltīs gulošā Pavļika.

Milzīga, vismaz trīs metrus gara zivs ar slaidu, spē­cīgu ķermeni un garu, sirpjveidīgu muguras spuru un tādu pašu skaisti veidolu asti bija ar visu smagumu uzgūlusi virsū Pavļikam, pa pusei viņu aizklādama. Zivs grubu­ļainā āda uz muguras atvizēja dīvainā koši sarkanas un gaišzilas krāsas sajaukumā, bet visa pārējā miesa vis­dažādākos zilos toņos: vēders bija zilganbalts, ar skaisti sudrabotu spīdumu, spuras — pelēki zilas, aste — zili melna, bet apaļās, milzīgās acis — tumši zilas.

Kā lielākajai daļai zivju, tā arī zobenzivij bija tum­šas un gaišas krāsas: raugoties no augšas, bija grūti at­šķirt tumšo muguru, kas saplūda ar ūdens krāsu; raugo­ties no apakšas, zivs baltais vēders lejup plūstošajā gaismā it kā izzuda. Taču visneparastākais bija šās zivs zobens — garš, plāns, ass. Šis zobens, kas nebija nekas cits kā zivs virsžok|a turpinājums, sniedzās vismaz sep­tiņdesmit piecus centimetrus uz priekšu, izveidodams draudošu ieroci. Milzīgās zivs zobens, kas bija notriecis zemē Pavļiku, atradās pilnīgi iestrēdzis kādā ūdens­augiem klātā korāļu klints plaisā, kas slējās tajā vietā, kur bija norisusi šī zemūdens drama.

—   Vai tiešām zivs viņu nogalinājusi? — drebošā balsī čukstēja zoologs, ielūkodamies Pavļika bālajā sejā un cieši aizvērtajās acīs.

—   Nē, viņš ir dzīvs, Lord! — Skvorešņa noteica stingrā balsī un piecēlās. — Zobenzivs būtu varējusi viņu nogalināt, vienīgi sadragājot skafandru. Tas, kā redzat, nav noticis — skafandrs ir pilnīgi vesels. Lai dzīvo mūsu puikiņš! Bet piešuvis viņš gan to! Uz vietas! Kā no liel­gabala!

Cimdotās rokas Pavļiks bija krampjaini aptvēris ap zivs apaļo ķermeni, zemāk par muguras spuru.

Skvorešņa uzmanīgi atpleta zēna rokas katru uz savu pusi.

—   Paceliet zivi, — teica zoologs, — es izvilkšu Pavļiku.

Tas tika aši izdarīts. Zoologs no visām pusēm vērīgi aplūkoja zēna skafandru un neatrada nekādus bojājumus. Vienīgi plakanā, iegarenā, brauniņam lidzīgā kastīte, kas karājās pie labajiem sāniem, bija no jostas atrauta un turējās tikai auklā.

Zoologs vēlreiz cieši ielūkojās Pavļika bālajā, nedzī­vajā sejā un ieraudzīja, ka zem plānās, maigās ādas la­bajos deniņos tikko manāmi pulsē asinsvads.

—   Viņš dzīvs, Skvorešņa! Viņš dzīvs!

—   Ko es jums teicu? — nenovērsdams acis no Pav­ļika sejas, ar priecīgu smaidu atbildēja milzis.

Zoologs žigli atvēra vadības pulti pie zēna jostas un nospieda kādu pogu.

—   Neliela skābekļa papilddeva viņam palīdzēs ātrāk nākt pie samaņas. Rau, vaigi sāk sārtoties. Lieliski… Pavļik! Pavļik! Vai tu dzirdi mani, bičo? Atbildi! Atbildi!

Zēns atvēra acis. Mirkli viņš neizpratnē vērās zoologā, tad pēkšņi viņa seju sašķobīja bailes, taču, ieraugot pār sevi noliekušos smaidošo Skvorešņu, viņš tūdaļ atbildēja ar vieglu smaidu.