Читаем Divu okeānu noslēpums полностью

Taču izrādījās, ka ar rievu tik viegli galā netika, ve­cais metāls acīm redzot nebija labi notīrīts, un Skvorešņa ilgi bīdīja elektrisko urbi zem gredzena turpu un atpakaļ, iekams pārliecinājās, ka rieva ir pilnīgi tīra. Bet ari pēc tam Skvorešņa nedomāja aiziet. Viņu bija pārņēmusi ne­valdāma kāre pēc darba, un viņš nespēja to pārvarēt. Vēl un vēl vienu rievu … Tad vēl šo un nākošo… No tām nevar atrauties, un to tik daudz vēl priekšā! … Ar tādu pašu enerģiju, it kā viņa spēki nebūtu izsmejami, Skvo­rešņa turpina darbu.

Nakts atpūtas stundas aizlido nemanāmi un ātri. Zem prožektora spilgtajiem stariem alā ir vientulīgi. Ap zem­ūdeni ņirb zivju vijīgās ēnas, tās ielenc dīvaino, salīkušo stāvu uz kuģa un, tiklīdz tas straujāk sakustas, pēkšņi aizlaižas uz visām pusēm.

Drīz ausīs rīts, bet arī drīz, pavisam drīz … Nu jau tik tuvu, pēdējā, vēl nepārbaudītā rieva … Brigāde varēs stāties tieši pie metināšanas.

Ievērojot dienesta noteikumus, Kozirevs izteica Skvo rešņam bargu rājienu, tomēr viņa balss pauda ne tik daudz neapmierinātību, cik izbrīnu un sajūsmu. Un tomēr Kozirevs par šo gadījumu ziņoja kapteinim. Kapteinis no­klausījās un pagriezās pret Skvorešņu.

—   Ejiet gulēt, Andrej Vasiļjevič, — viņš laipni sacīja. — Tā nevar. Jūs sabeigsiet savus spēkus . ..

—   Lūdzu, piedodiet, biedri komandier, — izstiepies kā metala kolona, nodārdināja Skvorešņa. — Esmu spirgts un vesels kā pēc labas pirts. Atļaujiet palikt darbā. Es neesmu noguris …

—  Tā viņam ir otra negulēta nakts, biedri koman­dier, — iejaucās Kozirevs.

—   Nieki! — pretēji visiem reglamenta noteikumiem iebilda Skvorešņa. — Man tas neko nenozīmē. Kara laikā pārgājienos ir gadījies arī trīs naktis negulēt, un nekas.

Kā pīlei ūdens … Tāds organisms …

* *

*

Jautri pļāpādami un pa jokam izlamādamies, Marats un Pavļiks ar trosbateriju uz pleciem — pirmais pa priekšu, otrais desmit metrus iepakaļ — nokāpa pa lēzeno nogāzi ap tūkstoš metru dziļumā no okeana līmeņa.

Iet tagad bija pavisam viegli. Visgrūtākais ceļa ga­bals bija palicis aiz muguras. Klinšu sablīvējums, kas jāapiet, platas aizas, kur uzmanīgi jānolaižas un pēc tam atkal jāpaceļas, sastingušas lavas plūsmas, jūras liliju un hidrodpolipu glumie, juceklīgie biezokņi, — tas viss bija jāpārvar diezgan kraujās noejas pirmajos astoņsimt metros. Tagad draugu priekšā izpletās līdzena, mazliet nolaidena nogāze ar retiem, ieapaļiem pauguriem, kas iešanu netraucēja. Nopakaļ kā tieva, lokana čūska ar bal­tiem ziediņiem uz muguras, tikko skardama dibenu, slī­dēja melnā trosbaterija. Virs tās tālumā aizvijās viegli saduļķoto dūņu grīste, apzīmēdama troses ceļu.

—   Redzi, Pavļik, tu saki, ka esot viegli iet, — no­pietnā tonī Marats atgriezās pie viņu sarunas sākuma. —- Viegli jau gan, bet šī mazā nogāzes slīpuma pēc va­jadzēs daudz tālāk stiept šo nejūtamo smagumu Mēs jau tik ilgi ejam, bet atrodamies pavisam tikai tūkstoš metru zemāk par okeana līmeni, un ūdens temperatūra aizvien vēl augstāka par pieciem grādiem.

—   Bet vai tālu vēl jāiet līdz divarpus grādiem?

—   Kas lai to zina! Varbūt še kaut kur tuvumā ir krauja, un uzreiz pavērsies liels dziļums … Bet varbūt mēs visu trosbaterijas garumu pa šo dziļumu vien tā arī iesim un zemāku temperaturu neatradīsim.

—   Un būs jāatgriežas ar trosbateriju uz pleciem?

—   Nu, ko tu runā, Pavļik! Kāpēc tad jāatgriežas? Trosbaterijas izstrādās strāvu arī šai dziļumā, tikai tem- perat.uras starpība starp galiem būs mazāka un akumu­latoru uzlādēšana notiks lēnāk. Bet mums katra lieka pie salas pavadīta stunda ir nepatīkama un varbūt arī bīs­tama. Tā sacīja kapteinis. »

Kādu laiku viņi gāja klusēdami. Zummera zuzoņa Maratam atgādināja zemūdeni. Viņš paziņoja leitnantam Kravcovam, ka atrodas tūkstoš divsimt metru dzijumā. Ka ūdens temperatūra ap pieci grādi, ka viss ir kārtībā, un atkal izslēdza zemūdeni.

Drīz gultne nosliecās lejup un beidzot sāka tik strauji krist, ka viņi jau tikai ar pūlēm spēja noturēties, lai ne­veltos kūleņu kūleņiem. Šī nogurdinošā nokāpšana bei­dzās tūkstoš deviņi simti metru dziļumā, un abi draugi uzreiz nokļuva pilnīgi citos apstākļos. Atkal visapkārt bija izmētātas klintis — gan atsevišķas, gan sablīvētas cita uz citas, gan kailas, gan klātas ar dziļūdens liliju biezokņiem, sūkļiem, ascidijām, gorgonarijām, polipiem. Starp klintīm un virs tām bieži paņirbēja daudzkrāsainās zivju uguntiņas, mirguļojošu punktiņu virtenes un vītnes.

—   Nu tā, Pavļik, — sacīja Marats, uzmetis acis ter­mometram, — esam nonākuši, kur vajag: temperatūra tieši divarpus grādi virs nulles. Var iedarbināt trosbate- riju un — uz majam!

—   Taisni pašā laikā, — Pavļiks atbildēja. — Patie­sību sakot, esmu krietni piekusis.

—   Pagaidi, Pavļik. Likt uztvērēju tieši uz zemes biezā dūņu kārtā nav labi. Paiesim mazliet tālāk un sameklēsim starp klintīm piemērotu bluķi. Uz tā tad arī uzliksim tros- baterijās uztvērēju.

Piemērots klintsbluķis — zems un plakans — drīz atradās lielas klints pakājē, un uz tā viņi uzmanīgi no­laida no pleciem trosbaterijas uztvērēju.

Перейти на страницу:

Похожие книги