Divu okeānu noslēpums

Ielicis adatu pultī, Gorelovs vēl noskatījās pakaļ sava pretinieka tumsā izplūstošajai ēnai, kad viņu ķēra divi pērkonīgi belzieni.

Divi spilgti gaismas stari ieurbās viņa ķiverē, un abas rokas satvēra metala knaibles. Atkal izbailes, un tad ari šausmas izķēmoja Gorelova seju, kad viņš pameta ska­tienu pa labi un pa kreisi no sevis.

Atkal atskanēja izbrīna un dusmu kliedziens:

— Gorelovs!!!

Sis kliedziens tagad skaidri atskanēja zemūdenes cen tralajā vadības postenī no neapgaismotā astoņdesmit astotā sektora. Un tūlīt pēc īsa klusuma Skvorešņa ar Ma ratu dzirdēja spalgu, aprautu kapteiņa komandu:

—   Sagūstīt viņu un nogādāt uz zemūdeni!

—   Tieši tā, sagūstīt un nogādāt uz zemūdeni! — dobji caur sakostiem zobiem izgrūda Skvorešņa.

Tai pašā mirklī Gorelovs ar visu augumu rāvās sā­ņus, uzgūlās Skvorešņam un ar kājas spērienu aizsvieda Maratu tālu sānis. Gorelova labā roka, it kā atbrīvojusies no tīmekļa, pasviedās augšup, un milzīgā metala dūre kā veseris nokrita uz Skvorešņas ķiveres pret viņa seju. Skvorešņas galva ķiverē padevās uz priekšu, piere atsitās pret caurspīdīgo metālu, un milzim sametās raibs gar acīm. Roka tomēr joprojām turēja kā knaiblēs Gorelova roku. Bet reizē ar sitienu Gorelovs, savas skrūves rauts, pārmetās ar kājām gaisā pāri Skvorešņas plecam un sa­grieza viņa roku atpakaļ. Aiz nepanesamām sāpēm Skvo­rešņa ierēcās un ievaidēdamies palaida Gorelova roku. Šķita, ka veiklība uzveikusi spēku …

Tikko sajutis brīvību, Gorelovs sakļāva kājas, izlīdzi­nāja stūres un traucās uz augšu. Tas viņu pazudināja. Ar šausmās sažņaugtu sirdi, neko neapjēgdams, tikai juzdams, ka nīstais ienaidnieks aizlaižas, Pavļiks metās uz priekšu. Un pirms Gorelovs paguva ko aptvert, zēns bija cieši uzklupis viņam uz pleciem, izbāzis kājas viņam zem rokām un pārslēdzis savu skrūvi atpakaļgaitā. Gore­lova skrūve uzreiz tika paralizēta, bet nākošajā mirklī tā pakļāvās spēcīgākai jaudai: Gorelovs kopā ar Pavļiku traucās lejup.

Milzīgās, briesmīgās Gorelova rokas kā knaibles pa­cēlās, lai sagrābtu Pavļika kājas un nomestu viņu kā pū­ciņu no sevis. Taču pusceļā šīs rokas no jauna satvēra Skvorešņa ar Maratu, un atkal ar to pašu manevru Ma- rats tika atsviests sānis un no kājas spēriena un paša skrūves sagriezās kā ūdens vērpetē. Vēlreiz pacēlās bries­mīgā labā roka, taču tai pretī, lai to satvertu, pašāvās Skvorešņas kreisā roka, varena kā jauna koka stumbrs. Un atkal Gorelovs Skvorešņu apveda ap stūri: milža roka pretestību nesastapa. Gorelova roka paslīdēja zem pre­tinieka rokas un nonāca pie savas vadības pults. Nāka­majā mirklī tā atkal parādījās trīs staru krustojuma spilg­tajā gaismā. Dūrē iežņaugta, pazibēja garā vara adata pie tievās auklas, un, neviena neaizkavēta, kā zibens šā­vās pret viii uz atklātajām, neaizsargātajām Skvorešņas krūtīm , ..

Atskanēja spalgs, šausmu pilns Pavļika kliedziens:

—   Adata! . . .

Tā bija pirmā cilvēciskās balss skaņa, kas izlauzas šīs briesmīgās, pusminuti ilgās cīņas laikā …

Pavļika kāja izrāvās no Gorelova paduses un ar ne­gaidītu spēku iespēra pa roku, un roka atspraga sānis, pirms adata bija paguvusi pieskarties vīlei. Taču atpakaļ kāja vairs neatgriežas: ar vienu pleca kustību Gorelovs nokratīja no sevis līdzsvaru zaudējušo zēnu, un tas kūle­niski, savas skrūves aizrauts, ienira dziļumā, kur sagrū­dās ar vēl neatžilbušo Maratu. Tuvu, gluži tuvu viņiem līdzās, saviļņoto ūdeņu lēni šūpots, līgojās skafandrā iekaltais leitnanta ķermenis.

—   Uz dzivību un nāvi, odze! — neaprakstāmā nik­numā ierēcās Skvorešņa.

Gorelova roka nepaguva vēl atgriezties pirmītējā stā­voklī, kad Skvorešņas dūrē paspīdēja tāda pati adata.

Tikai uz mirkli divi briesmīgi ienaidnieki sastinga viens otra priekšā, viens pret vienu, aci pret aci, it kā meklēdami ienaidnieka vājo vietu.

Gorelova acis dega ārprātā, seja bija bāla kā vasks, plānās lūpas kļuvušas zilas un saviebtas dīvaina vipsnā, atklājot lielos zobus. Viņš šai mirklī atgādināja vecu, va­jātu vilku, kas nolēmis, žēlastību negaidot, dārgi pārdot savu dzīvību.

Lielā, apaļā, allaž tik labsirdīgā Skvorešņas seja pēk­šņi it kā sakritās, novājēja. Viņa sejas panti šķita pārak- meņojušies bargā vīrišķībā, mazās, pelēkās acis vērtās vēl mazākas un droši, mierīgi urbās pretiniekā. Likās, ka Skvorešņas pēdējā kliedzienā izlauzušās viņa trakās dusmas un devušas vietu nesalaužamai gribai un aukstam aprēķinam: cīņā uz dzīvību un nāvi ar tādu pretinieku var izlietot visus līdzekļus.

Gorelova kreisā roka palika bezcerīgi paralizēta Skvo­rešņas labajā rokā, toties viņš varēja manevrēt ar brīvo labo roku pret pretinieka kreiso, un to viņš uzskatīja par acīm redzamu priekšrocību.