Divu okeānu noslēpums

—   Lieliski! — zinātnieks apmierināts pamāja ar galvu. — Kad gan mēs tur ieradīsimies, Nikolaj Borisovič?

—   Pēc kādām desmit stundām. Taču nepieciešams ne vien tur ierasties — nepieciešams arī atrast piemērotas vietas jūsu darbiem dažādos dziļumos, kaut ko līdzīgu zemūdens plato[1] vai zemūdens kalnam Bet tas nav tik vienkārši Sargasu jūrā, kurā visas kartes uzrāda milzīgus dziļumus — vairāk nekā seštūkstoš metru … Ar to, biedri, beigsim.

—   Tātad rīt mēs katrā ziņā varēsim stāties pie darba, — rokas berzēdams, priecājās zoologs un kopā ar pārējiem apspriedes dalībniekiem devās uz durvīm.

* *

*

Ap pusnakti «Pionieris» jau bija Sargasu jūras robe­žās un pārgāja uz līkloču kursu, palielinādams ātrumu līdz desmit desmitdaļām.

Ultraskaņas prožektori nemitīgi noraidīja attēlu veidā uz zemūdenes vadības centrālo posteni, uz ekrana priek­šējo joslu un jumolu visu, kas gadījās dziļūdeņos zemūde­nes priekšā līdz divdesmit kilometru attālumā; vēl atsta­tāk no abiem bortiem visos virzienos ap zemūdeni šaudi - jās infrasarkanie izlūki, kas raidīja savus ziņojumus uz tā paša ekrana.

Sargasu jūra pazīstama ar lielu dziļumu, un sameklēt šo bazi zemūdens zinātniskajiem darbiem visos slāņos, tiklab virsmas tuvumā, kā ari lielos dziļumos, bija ļoti grūti Ne kapteinis, ne zoologs necerēja še atrast kādu lielu zemūdens augstieni. Taču viņi bija pārliecināti, ka šai plašajā jūrā, kas apņem tieši «zemeslodes lūzuma joslu», kur mums vistuvākajos ģeoloģiskajos laikmetos notikuši kolosāli kalnu veidošanās procesi un nav mitē­jušies ari mūsu dienās, vajadzētu būt atsevišķām, zem­ūdens kalniem lidzigām augstienēm, kas augstu paceļas virs jūras dibena un ar savām virsotnēm tuvojas ūdens virsmai.

Zemūdenes centralajā postenī rīta sardzē atradās leit­nants Kravčuks. Stāvēdams pie vadibas pults, viņš bieži uzmeta acis ekranam, uz kura zibēja lielu un mazu zivju silueti un jūras virsū peldošu garu ūdensaugu vāli.

Leitnants kā parasti bija rūpigi, pat švītīgi ģērbies. Zeltītās pogas uz baltā formas svārka mirdzēja, «krabis» pie cepures laistījās kā tikko nospodrināts; aproces un ap­kaklīte bija žilbinoši baltas. Zemūdenes mechaniskā ve|as mazgātava strādāja priekšzīmīgi, taču leitnantu tā acīm redzot ne visai apmierināja, un viņš bija izgatavojis no plakana kaula kādu ierīci, ar ko apkaklītes un aproces no­spodrināja spožas jo spožas.

Leitnants novērsa skatienu no ekrana un palūkojās uz kontroles pults apar atiem, kas bija piestiprināti pie sienas līdzas vadības pultij Uz kāda aparata stikla uz mirkli atspoguļojās gludi skūta, plata seja ar mīkstu, mazliet pl-akanu degunu, melnu vaigbārdiņu, kas sniedzās līdz pus ausim, un jautrām, brūnām acim zem retām uzacīm.

Visi daudzie aparati rādīja, ka zemūdenes rnechanismi un mašīnas darbojas normāli. Tuvojās pusdienas laiks, un kursografa spalva, atzimējot «Pioniera» līkloču ceļu, bija paguvusi uzzīmēt uz kartes gandriz visu Sargasu jūru pa meridiānu — no ziemeļiem uz dienvidiem.

Kaktā gar biezā pinumā savītiem vadiem, kas sanāca kopā pie vadības pults, klusi rosījās Marats. Viņš uzma­nīgi pārlūkoja kādu signalizacijas vadu. kas savienoja vadības pulti ar ultraskaņas lielgabala kameru zemūdenes pakaļgalā. Vads darbojās vāji, ar pārtraukumiem, un jau­nākais akustiķis Pticins, kas strādāja pie šī lielgabala, prasija, lai bojājumu tūlit novērš. Jau veselu stundu Marats noņēmās ar šo darbu. Zemūdenes galvenais elek­triķis otrā ranga kara inženieris Korņejevs ne vienu reizi vien izsauca viņu pa tālruni, steidzināja, beidzot pat uz­kliedza:

—   Kauns, biedri Bronštein! Tāds nieks jums izrādās grūtāks par pasaules mēroga projektiem! Dodu jums vēl piecpadsmit minūtes. Ja jūs šai laikā nebeigsiet, tad es . . . tad es nodošu darbu Krameram! Jā a! Ņemiet to vērā! Kauns!

Marats jutās apvainots lidz sirds dziļumiem. Tiešām kauns! Sevišķi šī draudēšana ar Kramerti. Un visu to dzirdēja leitnants! Tiesa, viņš izlikās, ka neko nedzird, un smalkjūtīgi klusēja, it kā iegrimis ekrana vērošanā.

Sasprindzinājis visu savu uzrnanibu, Marats drūmi, ar palielināmo stiklu rokā sāka apskati un meklējumus no gala. Un pirmajā vada metrā . .. Nē, tas jau nu bija par daudz! Tas vairs nebija piedodami! Marats aiz dusmām iebelza ar dūri sev pa pieri un balsī izlamāja sevi par muļķi: jau pirmajā metrā vada izolācijā izrādījās mazlie­tiņ, gandrīz nemanāmi bojāta, un vads ar neizolēto daļu pieskārās metala aparatiem, kas atradās turpat līdzās.

—   Kas jums lēcies, Marat? — leitnants ievaicājās

—   Atradu! — aiz prieka pietvīkdams, iesaucās jaunais elektriķis.

—  Ahā, apsveicu! Tātad Kramers paliks ar garu de­gunu! — leitnants iesmējās.

Pēc pāris minūtēm viss bija kārtībā. Pticins bija ap­mierināts, ko pateica Maratam pa tālruni. Marats tūlīt piezvanīja Korņejevam un ziņoja, ka darbs pabeigts.

—   Ļoti labi, — atskanēja Korņejeva balss. — Ejiet ātrāk pusdienās, citādi nokavēsiet.

Tiklīdz Marats, pievācis darba rīkus un materialus, devās uz durvīm, tā izdzirda klusu, izbrīna pilnu leitnanta izsaucienu.