Divu okeānu noslēpums

elektrisko strāvu, piepeši zaudē pretestības spējas. Strāva pa tiem plūst, nezaudējot daļu savas enerģijas, kas pa­rasti pārvēršas siltumā, pārvarot vadītāja pretestību. Tā­pēc, piemēram, noslēgtā svina stieples gredzenā, ko ievieto šķidrā hēlijā, kura temperatūra līdzinās minus 271,9°C, elektriskā strāva saglabājas vairākas dienas un naktis.

Fizisko problēmu institūtam pēc ilgiem un neatlaidī­giem pētījumiem izdevās atrast tādu metālu sakausējumu, kas temperatūrā, ko no absolūtās nulles šķir vienīgi divas simtdaļas grada, pārvēršas ultravadītājā ar neparasti lielu enerģijas ietilpību un ilgstošu relaksacijas laiku, tas ir, strāvas saglabāšanas laiku pēc elektrodzinējspēka darbī­bas izbeigšanās.

Institūts pēc valdības iestāžu ierosinājuma izgatavoja Krepina zemūdenei nelielus, vieglus akumulatorus, kas spēja sevī uzkrāt milzīgas elektriskās enerģijas rezerves, ilgi tās uzglabāt un atdot pēc vajadzības.

Tomēr visvairāk Pavļiku pārsteidza milzīgais, nedzir­dētais ātrums, ko «Pionieris» spēja attīstīt zem ūdens. Tai laikā, kad parastā tipa zemūdenes nevarēja sasniegt vai­rāk par divdesmit mezgliem lielu ātrumu stundā, «Pio­nieris» viegli veica astoņdesmit mezglu, tas ir, tikpat daudz, cik paši ātrākie torpedkuteri un zemūdeņu «med­nieki» virs ūdens.

Kā gan Krepinam izdevās panākt tik nedzirdētu āt­rumu, neraugoties uz milzīgo pretestību, kāda kuģim jā­pārvar ūdenī, sevišķi zemūdens braucienos?

Kā zināms, vislabākie zemūdens peldētāji ir zivis, val­zivis un galvkāji. Simtiem miljonu gadu laikā miljonu paaudžu nemitīgā cīņā par eksistenci viņi piemērojušies ūdens videi. Uzvarēja, izdzīvoja un atstāja pēcnācējus vienīgi tie, kas bija labāk apbruņoti un ātrāk kustējās. Rezultātā viņu ķermeņi ieguva formas, kas ļauj kustēties visātrāk ar vismazāko enerģijas patēriņu. Tā ir torpēdas forma un nokarenas šķidruma lāses forma, ar apaļīgu priekšpusi un aizvien tievāku pakaļgalu. Abām šīm for­mām ir vislielākais diametrs priekšējās daļas pirmajā trešdaļā. Tomēr jau sen pierādīts, ka kustībā uz priekšu tieši tādas formas izrāda vismazāko pretestību apkārtējai videi — ūdenim vai gaisam. Ūdens vai gaisa strāvas tā­dām formām viegli applūst apkārt un tikpat viegli atkal sakļaujas kopa, neizveidojot aizmugurē iesūcošus vir­puļus.

Inženieris Krepins atsacījās no parastās zemūdenes korpusa formas ar smailu priekšgalu un piešķīra savam «Pionierim» kašalota apveidu, jo pēc konstruktora aprē- ķMniem iznāca, ka, būdams milzīga apmēra un svara, ka- šalots katra sava ķermeņa virsmas metra kustībai tomēr patērē mazāk spēka nekā jebkurš cits ūdeņu iemītnieks.

Tālāk, visiem jau sen zināms, cik liela nozīme gļotām, kas klāj gandrīz visu ūdens organismu ķermeņus, sevišķi tādu, kas nestāv uz vietas, bet aktivi un ātri kustas. Un tiešam, gļotas stipri mazina ūdens berzi un pretestību kustības laikā. Krepinu aizrāva doma — palielināt «Pio­niera» ātrumu, pārklājot tā korpusu ar kaut ko līdzīgu gļotām. Tomēr, ja arī izdotos «Pioniera» virsmu noklāt ar mākslīgām gļotām, tās taču nemitīgi noskalotu ūdens. Pēc ilgiem meklējumiem Krepins pilnīgi negaidot atrada izeju. Kad vajadzēja sasniegt sevišķi lielu ātrumu, «Pio­niera» korpuss gļotu vietā ietinās karsta tvaika slānī. Iz­mantodams savus neizsīkstošos elektriskās enerģijas krā­jumus, «Pionieris» sakarsēja visu korpusa virsmu līdz divi tūkstoši grādiem. Pie tādas temperatūras neliels apkār­tējā ūdens slānis acumirklī pārvērtās tvaikā. Zemūdenei ātri traucoties uz priekšu, ar tās nokaitēto virsmu saskā­rās aizvien jauni un jauni ūdens slāņi, nemitīgi radot ap kuģi ciešu, gāzveidīgu apvalku. Tādējādi tika novērsta ūdens berze un radās berze gāzveidīgā vidē, kuras blī­vums, tiesa, daudz lielāks nekā atmosfēras gaisa blīvums, taču daudzkārt mazāks par ūdens blīvumu. Tvaiks, kas radās ap zemūdeni, tiklīdz tā attālinājās no zināma punkta, apkārtējās zemās temperatūras iespaidā tūlīt at­dzisa un atkal pārvērtās ūdenī, neaizsniegdama burbuļu veidā ūdens virsu.

Beidzot inženieris Krepins nolēma atteikties no dzen­skrūvēm. Viņš bija cieši pārliecināts, ka vienīgi raķete dod iespēju pilnā mērā izmantot gan kuģa elektriskās sta­cijas milzīgo jaudu, gan tā kolosālo izturību, gan karstum­izturīgo metālu, no kura būvēts «Pionieris». Varēja lik­ties, ka tik blīvā vidē kā ūdens vismazāk gaidāma dabisko reaktivo dzinēju parādīšanās. Tomēr jau sen zināms, ka daži ūdens organismi, piemēram, tik lieliski peldētāji kā galvkāji, teicami izmanto šo kustības veidu, iesūcot ūdeni savās piltuvēs no priekšpuses un pēc tam ar stipru spie­dienu izgrūžot to atpakaļvirzienā.

Tomēr reaktivajai kustībai vajag ļoti daudz degvielu, kas sadegot dod milzīgu daudzumu dzinējenerģijas. Bet no kurienes gan «Pionieris» varēja ņemt šo degvielu un saglabāt tās krājumus, turklāt ļoti ievērojamus, spriežot pēc kuģu spējām veikt nepārtrauktus, ilgus braucienus? Un še, tāpat kā daudzos citos gadījumos, «Pioniera» kon­struktoram nāca palīgā tas pats Pasaules okeāns ar sa­viem neizsīkstošajiem resursiem, ar milzīgajām, vēl ne­izmantotajām iespējām.