Читаем Divu okeānu noslēpums полностью

—   Es jūs, biedri, pilnīgi saprotu. Pilnīgi piekrītu jūsu sašutumam. Bet mums vissvarīgāk ir neatklāt ne sevi, ne savus ieročus līdz izšķirošajam brīdim, kas varbūt pie­nāks, kad ieradīsimies Vladivostokā. Ja ienaidnieks domā, ka mūs iznīcinājis, — jo labāk: varbūt viņš nomierināsies un vairs mums nesekos. Mūsu uzdevums, mūsu pienā­kums Dzimtenes priekšā ir pilnīgā slepenībā un pilnīgi neskartu nogādāt zemūdeni noteiktā termiņā Vladivos­tokā. Acīm redzot noslēpumu pilnīgi saglabāt mums nav izdevies. Bet, kā ienaidnieks uzzinājis mūsu precizās ko­ordinātes, tas ir galīgi nesaprotami.

—   Es zinu … — negaidot atskanēja vārga balss.

Visi strauji pavērsās pret durvīm un pārsteigti ierau­dzīja Pavļika tievo stāvu baltā, gandrīz līdz papēžiem garā kreklā. Atspiedies pret durvju stenderi, Pavļiks stā­vēja ar pusnolaistiem plakstiem un it kā miegā vērās uz

priekšu, cauri kapteinim, cauri centrālā posteņa sienai, cauri okeana ūdeņu dzīlēm — neizprotamā, nezināmā tālē.

—   Tagad es saprotu, — zēns klusu atkārtoja, kā laiz­damies snaudā. — Viņš man visu izskaidroja. Koordinā­tes … tās … tās … nosaka atrašanās vietu … vietu telpā … To man paskaidroja …

Viņš runāja nogurušā, dziestošā balsī, slīgdams aiz­vien zemāk un zemāk, un kad, gandrīz jau pavisam no­slīdējis, draudēja nokrist uz grīdas, līdzās ar troksni at­vērās durvis, apslāpējot viņa pēdējos vārdus. No galvenā mechaniķa dispečera kajites izsteidzās Gorelovs un metās pie Pavlika, skaļi iekliegdamies:

—   Pavļik mīļais! Kā tu še nokļuvi?

Viņš uztvēra krītošo Pavļiku, pacēla uz savām stip­rajām rokām un, spiezdams samaņu zaudējušo zēnu pie krūtīm, nesa viņu garām savai dispečera kajitei, garām galvenā elektriķa dispečera kajitei, cauri bioloģijas kabi­netam uz slimnīcas kajiti.

Viņam pakaļ aizsteidzās zoologs, kas pirmais atjēdzās pēc šā negaidītā skata.

Centralajā postenī vairākus mirkļus valdīja klusums.

—   Nobiedēja gan viņš ar savu ierašanos! — beidzot izmeta vecākais leitnants Bogrovs.

—   Jā… — lēni noteica kapteinis, joprojām lūkoda­mies uz durvīm. — Bet kādēļ pēkšņi kādam bija ievaja­dzējies skaidrot zēnam par koordinātēm?

Viņš pavērsās pret leitnantu Kravcovu un lietišķā balsī turpināja dot pavēles:

—    Aizvadīt zemūdeni piecdesmit kilometrus no tās bijušās apmetnes. Šai atstatumā, kuģi neapturot, kreisēt dažādos virzienos. Trauksmes stāvokli atcelt. Abus izlū­kus atstāt virspusē. Palēcieni — ne biežāk kā piecreiz minūtē, palēcienu augstums — ne vairāk par trim met­riem. Ja parādās kas aizdomīgs, uzmanīgi novērot ar iz­lūkiem un izsaukt mani. Lieciet vērā, biedri: mums tagad jābūt allaž modriem! Mūs meklē. Mums kaut kādā veidā seko viltīgs, stiprs un ļauns ienaidnieks. Ne mirkli ne­drīkstam aizmirst, ka šis ienaidnieks mums kaut kur uz­glūn, kgut kur gatavo slazdus. Mums tagad jābūt sevišķi modriem un uz visu gataviem. Tas jāpaziņo visai zem­ūdenes ekipažai, visiem zinātniskās ekspedicijas locek­ļiem. Pēc divi stundām, ja viss būs mierīgi, es sūtīšu vi­sus zinātniskos darbiniekus un daļu komandas savākt pēc bombardēšanas saglabājušās ekspedicijas mantas. Darbus nobeiguši, mēs brauksim tālāk pēc noteiktā maršruta.

pirmās daļas beigas

<p>OTRĀ DAĻA O K E A N A NOSLĒPUMS</p>

O K E A N A

NOSLĒPUMS

<p>I nodaļa ekskursija</p>

Ja paraugās uz Atlantijas okeana dibena reljefa karti ar gaiši zilgano, seklo ūdeņu joslu gar triju kontinentu piekrastēm, ar platām, zilām lielo dziļumu joslām un tumšziliem visdziļāko okeana vietu plankumiem, — tūdaļ duras acīs garā, zilā vidējo dziļumu lenta. Turoties okeana vidū un gandrīz precizi sekojot abu Ameriku lī­kumotajai krasta līnijai, šī lenta nepārtraukti stiepjas no okeana ziemeļu robežām pie Islandes salas līdz dienvi­diem, kur Atlantijas ūdeņi saplūst ar Antarktikas ūdeņiem.

Pie ekvatora šajā lentā iespiežas tumšzils plankums, iegarens kā artilērijas lādiņš, — tā ir viena no dziļākajām Atlantijas ieplakām. Sās ieplakas augšgalā atrodas ievē­rojamā Romanšas bedre, kas it kā piespiež zilgano joslu aizlūzt un krasi pagriezties no ekvatora tieši uz dienvi­diem. Šī zilganā lenta ir pazīstamā Atlantijas kalnu grēda jeb slieksnis. Tā paceļas divus līdz trīs tūkstošus metrus virs līdzenā, mazliet ieslīpā okeana dibena, kas plešas ab- pus kalnu grēdai pieci līdz seši tūkstoši metru dziļumā no ūdens virsas.

Reizēm šajās zilajās ieplakās sastopami tumšzili plan­kumi, tas ir, vēl lielāki dziļumi — seši, septiņi un pat vai­rāk nekā astoņi tūkstoši metru.

Kas tad īstenībā ir šī zemūdens kalnu grēda? Ar ko tā līdzinās un ar ko atšķiras no kontinenta kalnu grēdām? Kāda tai nozīme dziļumu temperatūras un sāļuma sadalē? Kā tā ietekmē virsējo un dziļumu straumju virzienu? Vai vienādi dzīves apstākļi abās šās kalnu grēdas pusēs — austrumos un rietumos?

Перейти на страницу:

Похожие книги