Читаем Divu okeānu noslēpums полностью

Vēl pēc kādas pusstundas visi sapulcējās uz augsta, apaļa laukumiņa, ko no visām pusēm kā sargi ielenca kāda cieta kalnu ieža kolonas.

—   Pievērsiet uzmanību, biedri, — Šelavins paskaid­roja, — uz laukumiņa dūņu nav! Tas ir līdzens un tīrs kā galds. še, tūkstoš pieci simti sešdesmit metru virs okeana dibena līmeņa, neapšaubāmi plūst straume un šīs dūņas aiznes. Un tā, protams, ir paisuma un bēguma straume, jo ūdens virsslāņu straumes tādā dziļumā vairs nav ma­nāmas, bet dziļumu straumes tādam darbam ir pārāk vā­jas. Paisuma un bēguma straumes izskalo visus bezdibe­ņus, aizas un ieplakas, nomazgā kalnu smailes, virsotnes un klintis. Ir ļoti svarīgi, biedri, labi izpētīt šo rajonu. Ierosinu izklīst uz visām pusēm — uz ziemeļiem, dienvi­diem un rietumiem. Austrumos nav ko meklēt: no turienes mēs nākam un nekā, izņemot līdzenu jūras dibenu, tur neredzēsim.

Tā arī izdarīja. Uz rietumiem dziļāk kalnu grēdā, tās eju labirintos trijatā aizgāja Šelavins, Gorelovs un Pav­ļiks; uz ziemeļiem — zoologs un Matvejevs; uz dienvi­diem — Skvorešņa un Marats.

Zoologs ar Matvejevu tūlīt izzuda no redzes loka, iegriezdamies pirmajā ejā pa labi. Skvorešņa un Marats pacēlās dažus desmit metrus augstāk gar stāvu sienu un arī drīz nozuda.

Šelavins lēnām apgāja apkārt platformai, ar cirvīša pietu izklaudzinādams akmens kolonas un sienas.

—   Interesanti, — viņš murmināja, — interesanti. Hm… Hm…

—   Kas jus tur ieinteresējis? — Gorelovs vaicaja.

—   Vai jūs zināt, kas tas ir, atļaujiet jautāt? — Šela­vins vaicāja, nošķēlis kalnu ieža gabaliņu un uzmanīgi to aplūkodams laternas gaismā. — Granits, mīļais! Abso­lūti! Acīm redzot kalnu grēdi izcēlusies vissenākos laikos magmas izvirduma rezultātā . . . Nu, nu . .. Ļoti intere­santi!

Viņš iebāza granita gabaliņu somā, kas karājās aiz muguras, un devās tālāk gar līdzeno, blāvi spulgojošo, it kā nopulēto melno sienu.

Pavērās plaša eja tieši uz rietumiem.

— Lieliski! — Šelavins noteica. — Tas ir tas, kas mums vajadzīgs. Iesim pa šo aizu, kamēr varēsim. Ska­tieties zem kājām — ka neiekrīt . ..

Viņš pirmais iegāja ejā, kuras platums še sasniedza apmēram trīsdesmit metru. Abās pusēs bija redzamas melnas granita sienas — tīras, blāvi vizmojošas, ar gaiša kvarca graudiņiem. Reizēm pāri ceļiniekiem kā daudzkrā­sainas uguntiņas pārlaidās dziļūdens dzīvnieki — zivis, vēzīši, moluski. No dūņām tīrajā aizas akmens dibenā uz nelieliem izciļņiem un sienu grumbuļiem zvilnēja dziļ­ūdeņu aktinijas, lēni rāpoja jūras zvaigznes un ofiuras ar stariem, kas bija biezi sazarojušies un atgādināja mež­aines. Tomēr ne holoturiju, ne jūras ežu, ne citu dūņu dzīvnieku neredzēja.

Vietvietām sienas sanāca tuvāk, pārkārās pār gājēju galvām, nogriezās te uz vienu, te otru pusi. Tad šajās melnajās, drūmajās spraugās kļuva baisi. Vispār aizas dibens bija diezgan stāvs, vietām to klāja milzīgi klints- bluķi, kuriem vajadzēja rāpties pāri, turoties pie izciļņiem. Klintis mijās ar dziļām gravām vai plašām ieplakām, ku­rās Pavļiks nolaidās, sirdij neviļus sažņaudzoties bailēs. Dzīvās, krāsainās uguntiņas pamirgoja arvien retāk, aiza kļuva aizvien drūmāka un tuksnesīgāka.

Cilvēki gāja klusēdami, sarunājās maz. Reizēm bija dzirdamas aprautas frāzes, ar kurām apmainījās zoologs ar Matvejevu un Skvorešņa ar Maratu. Šelavins ātri so­ļoja pa priekšu, un tikai paretam atskanēja viņa vārdi: «Uzmanīgi! Krauja! Pagrieziens! Kritums!» Pēc katriem divi vai trīs simti metriem Silavins apstājās, iedarbināja hidrometriskos sparniņus straumes noteikšanai, tad gāja tālāk. Gāja cits aiz cita — priekšā Šelavins, aiz viņa Pav­ļiks; gājienu noslēdza Gorelovs. Dodamies pāri kādai ne visai augstai kraujai, Pav^k' uzrāpās uz liela klintsbluķa, kas gulēja ceļā, un atgrūiies lēca pakaļ Selavinam.

Klintsbluķis sašūpojās, un tūdaļ aiz muguras atskanēja Gorelova apspiestais kliedziens:

—   Ak, velns parāvis!

Pavļiks atskatījās. No aizas dibena pacēlās vieglas duļķes.

—   Ko jūs sacījāt, Fjodor Michailovič? — viņš ievai­cājās.

Atbildes nebija, dzirdēja tikai elsas un neskaidru mur­mināšanu.

—    Kas jums noticis, Fjodor Michailovič? — nobažījies jautāja Pavļiks, uzkāpdams atpakaļ uz paugura.

—   Pavļik! — beidzot atskanēja Gorelova aizsmakusi balss. — Panāc šurp! Palīdzi!

Pavļiks izbijās. Pieturēdamies pie paugura nelīdzenās virsmas, viņš ātri uzrāpās virsotnē. Lielā akmens, pār kuru viņš tikko bija pārrāpies, vairs nebija. Apakšā ne­skaidri rēgojās milzīgs bluķis, un zem tā zilgani spīguļoja metāls.

—   Kas jums gadījās? Vai esmu jums vajadzīgs? — atskanēja Šelavina balss.

—   Nekas sevišķs, — aizelsdamies atbildēja Gorelovs. — Mani notrieca zemē akmens. Man tūlīt palīdzēs Pav­ļiks. Pavļik, nāc ašāk šurp!

Pavļiks ātri noskrēja np paugura un no visa spēka uz­gūlās akmenim, kas bija piespiedis Gorelovu pie kraujas. Kopīgām pūlēm viņi nogrSda smago bluķi, un Gorelovs vaidēdams un tusnīdams piecēlās kājās.

Перейти на страницу:

Похожие книги