Divu okeānu noslēpums

Likās, viņš uzlūkoja savu izglābšanos kā kaut ko jau iepriekš zināmu, bet visu šo traģisko notikumu — kā zi­nātnisku eksperimentu, kura iznākums ne mirkli nav mo­dinājis viņā šaubas. Viss noritēja, kā tam vajadzēja nori­tēt, eksperiments norisinājās normāli. Novērošanas spē­jas, pašsavaldīšanās, aprēķins — viss bija savā vietā, un tagad varēja ar gandarījumu izstaipīties un noteikt «uh!».

Gorelovs ieraudzīja zinātnieku pavisam citādā gaismā. Viņš bija sajūsmināts un izjuta dziļu pateicību. Iznācis tā, ka lomas mainījušās: viņš gāja glābt >elavinu, bet izrā­dījās, ka tas izglābis viņu.

—   Ivan Stepanovič . .. dārgais .. . negaidot klusu nočukstēja Gorelovs.

Atbildes nebija. Neatraudams pakausi no ķiveres, Go­relovs saspringti klausījās. Vai tiešām aizgājis?! Noprie­cājās un pameta?! Gorelovu pārņēma neprātīgas bailes, bet nākamajā mirklī viņš izdzirda Selavina ātro runu — mīļo, pierasto ātro runu.

— Nu, kā jums sviežas, biedri Gorelov? Ķivere jāie­bāž paugurā, lai varētu ar jums sarunāties … Sāku rak­ties jums pretī. Turēšos metru no sienas un metru augstāk par manu izejas vietu. Varat nepūlēties, atpūtieties. Man tagad darbs veiksies ātri. Ek, žēl, ka nav manas lāpstiņas!

Tomēr pagāja ne mazāk kā stunda, līdz dūņās parādī­jās Gorelova ķivere. šelavinam nācās vienam izlauzt ceļu līdz Gorelovam, bet pēdējo pusstundu viņš pat vairs ne­atbildēja uz okeanografa jautājumiem. Kad šelavins no­kļuva pie viņa, Gorelovs bija bez samaņas. Pats gluži bez spēka, Šelavins ar neizsakāmām pūlēm izvilka Gorelovu no dūņu paugura un nolika tā pakājē. Atvēris pie Gorelova jostas piestiprināto patronsomu, viņš ielaida tā skafandrā pastiprinātu skābekļa strāvu. Taču arī šis, parasti maģis­kais līdzeklis nedeva nekādus rezultātus. Gorelovs pie sa­maņas nenāca. Tad okeanografs, atpūties un iestiprinājies ar dažiem kakao malkiem, paņēma Gorelovu uz pleciem un izvilka no aizas. Taču Šelavinu drīz pārņēma neizsa­kāms nogurums: milzīgā piepūle lika sevi manīt. Pārva­rēdams ūdens pretestību, virzīdamies pa nelīdzeno, ak­meņaino dibenu starp daudzajiem klintsbluķiem, ar Go­relova nedzīvo ķermeni plecos spraukdamies starp aizas sienu izciļņiem, viņš ar pūlēm vilka kājas. Šelavins nebija vairs spējīgs neko domāt un pat nejuta prieku, kad tālumā pazibēja prožektora stars un viņam pretī, dedzīgi žesti­kulēdami, steidzās vairāki cilvēki. īstu prieku, gandrīz svētlaimi viņš izjuta tikai tad, kad viņam no pleciem no­ņēma Gorelovu un viņš, acis aizvēris, gandrīz vai zaudē­dams samaņu, ieslīga draugu rokās …

IV nodaļa DIVI ATKLĀTI NOSLĒPUMI

Pēc bombardēšanas Sargasu jūrā zemūdene pavadīja gandrīz divdesmit dienas nemitīgā kustībā. Pa šo laiku tā izpētīja milzīgus okeana dibena apgabalus starp zem­ūdens kalnu grēdu un Āfrikas kontinenta nogāzi. Tika atrasti vairāki visai augsti zemūdens kalni, dibena pa­augstinājumi, dziļas ieplakas un gravas. Daudzas Sela­vina atzīmes deva pilnīgu dziļūdeņu temperatūras režima, tā blīvuma, sāļuma un ķīmiskā sastāva ainu. Se­lavina iegūtie kalnu ieži un dibena dūņu slāņu paraugi ta­gad daudz ko apgaismoja Atlantijas ģeoloģijas vēsturē.

Zoologa bioloģijas kabinetā draudošā ātrumā auga jaunu, līdz šim nepazīstamu dziļūdeņu un okeana dibena faunas pārstāvju kolekcijas.

Taču cienījamā zinātnieka sirds katrreiz iesāpējās, kad viņš uzmeta skatienu burkai, kas vienmēr stāvēja redzamā vietā uz viņa darba galda, un lielai, neizskatīgai gliemež­nīcai, kas gulēja blakus. Burkā, draudīgi izslējusi vare­nus, robotus asmeņus, stāvēja asinssarkana, kārpām un retiem sariem klāta milzu krabja spīle, ko bija nocirtis Gorelova cirvītis. Gliemežnīca piederēja vienīgajam pār­stāvim no pasaulē vēl nepazīstamas, bet mūsu zinātnieka acīs jau slavenas, jaunas, padomju zinātnieka Lordkipa- nidzes vārdā nosauktas lapžauņu klases. Visrūpīgākie zoologa, Coja, Marata, Skvorešņas, Gorelova un Pavļika meklējumi katrā dziļūdeņu stacijā palika bez rezultātiem. Sis neparastais molusks kļuva ne vien par zoologa un viņa uzticamo līdzgaitnieku, bet gandrīz vai visas koman­das māniju un uzmācīgu ideju. Interese par noslēpumaino molusku pieauga vēl vairāk, kad zoologs paziņoja-, ka, iz­pētot moluska miesas būvi un ķīmisko asins sastāvu, Cojs atradis viņa asinīs milzīgu daudzumu kausēta zelta, kālab arī moluska svars bijis neparasts.

Cojs nenogurdams joprojām dedzīgi strādāja pie rū­pīgi uzglabātām moluska paliekām.

Likās, jau viss šai moluskā bija izpētīts. Viņa uzbūve un ķīmiskais sastāvs, gremošanas kanals ar barības pa­liekām, viņa muskuļu, asinsriņķošanas un nervu sistēma, vairošanās aparats — visu Cojs zoologa uzraudzībā bija izpētījis. Kas attiecas uz zeltu asinīs, tad zinātnieks at­zina, ka šie moluski savā izplates rajonā okeana dibenā droši vien dzīvo starp plašām zelta smilšu nogulsnēm, kas līdzīgas tām, kādām nesen uzdūrās okeanografs savos pēdējos nelaimīgajos piedzīvojumos. «Laikam,» sprieda zoologs, «šis zelts nezināmu iemeslu pēc šeit stipri izšķī- dis jūras ūdenī un tā pārgājis dzīvnieka asinīs.»