Divu okeānu noslēpums

Pārmijuši pa radiotelefonu dažus vārdus ar zemūde­nes centrālo posteni, zoologs un Skvorešņa lēnām pieīrās zem paša prožektora. No zemūdens kuģa gofrētā borta atdalījās un, turēdamās eņģēs, horizontāli nogūlās lī­dzena metala platforma, no priekšpuses atklāta, bet no sāniem iežogota ar margām. Tai pašā brīdī aiz platformas pašķīrās borts un atvērās kubveidīga kamera, zaļgana ūdens un vairāku elektrisko spuldžu dzeltenās gaismas pilna. Apstādinājis skrūvi, Skvorešņa pirmais uzkāpa uz platformas un, turēdams Pavļiku uz rokām, iegāja ūdens kamerā. Viņam sekoja zoologs un nospieda četrstūrainu, sarkanā gaismā mirdzošu pogu, kas atradās pa labi no izejas atveres. Platforma pacēlās un aizvēra ieeju Biezās metala durvis sabīdījās kopā, durvju malas ar tādu spēku piespiedās viena pie otras, ka tikai ar pūlēm varēja izšķirt to sakļaušanās līniju. Ūdens sāka ātri plūst prom. Kļuva saskatāmas metala sienas. Pie tagad nemanāmās izejas ārējā sienā daudzkrāsainās ugunīs zvīļoja rinda spied­pogu. Pretējā sienā bija ierīkoti vairāki aparati ar cipar- nicām, rādītājiem, graduētām stikla caurulēm.

Pēc desmit vai piecpadsmit sekundēm uz kameras grīdas nebija palicis vairs ne pilītes ūdens. Zoologs ar Skvorešņu joprojām stāvēja nekustēdamies.

—   Kāds ir spiediens, Lord? — nepacietīgi ievaicājās Skvorešņa.

Zoologs piegāja pie aparatiem un paskatījās uz kādu rādītāju.

—   Vairs tikai astoņpadsmit atmosfēras, — viņš atbil­dēja. — Tūliņ gaisa spiediens būs normāls, varēsim iz­ģērbties.

Mīņādamies no vienas kājas uz otru, viņš nenovērsa acis no aparatiem, tad atvēra pie jostas piestiprināto pat- ronsomu un nospieda kādu pogu. Tūdaļ piesūkņi, kas sa­saistīja ķiveri ar skafandra apkakli, ievilka gaisu, un zoo­logs ātri noņēma ķiveri.

Pēc tam viņš izņēma no patronsomas vara adatu garā. tievā auklā un, nospiedis sīku podziņu uz adatas rok­tura, vilka ar adatas aso galu pa skafandra vidējās līni­jas rieviņu — no augšas uz apakšu, tad pa abām kājām līdz pēdām un beidzot apkārt viduklim. Skafandrs atvērās visās šajās līnijās, un zoologs sāka pakāpeniski atbrīvo­ties no metala tērpa daļām. So pašu operāciju Skvo­rešņa izdarīja ar Pavļika tērpu.

Tobrīd iekšējā sienā pavērās durvis un kamerā iedrā­zās jauns, kalsns, melnīgsnējs matrozis baltā formas blūzē un melnās biksēs. Viņa darvas melnie mati bija gludi piesukāti ar taisnu, baltu šķirtni sānos, bet pakausī izaicinoši slējās stāvus nepaklausīga, cieta matu šķipsna.

 ~ Kas noticis ar Pavļiku? — viņš sauca, steigda­mies pie Skvorešņas.

 — Nekas, Marat Moisejevič, nekas! — priecīgi atbil­dēja Pavļiks, izraudamies no Skvorešņas rokām un mez­damies pie jaunā sarkanflotieša.

—    Nu, nu, nekas gan … — iebilda zoologs. — Iz­ģērb viņu labi ātri, Marat, un nes uz slimnīcas kajiti, es tūdaļ viņu izmeklēšu.

Kamerā žigli ienāca jauns cilvēks baltā virsvalkā — plecīgs melnmatis ar tumši dzeltenu mongoļu tipa seju. Viņa šaurās, iešķībās acis satraukti vērās ūdenslīdējos.

—   Coj! Coj! — Pavļiks viņu priecīgi sagaidīja, neļau­dams sacīt neviena vārda. — Es atnesu tev interesantu molusku. Esmu vesels, un nekā sevišķa nav! Arsens Da- vidovičs teica, ka tas esot jauns molusks. Tikai viņš tāds kā slims. Arsens Davidovičs grib, lai tu viņu izmeklētu.

—   Ak tu tētiņ! — Cojs iesmējās, parādīdams divas

rindas lielisku, baltu zobu. — Uzreiz piestāstīji pilnu galvu! Tātad vesels!.Nu, vispirms iesim remontā, varoni!

Visi pieci atstāja kameru un nokļuva mirdzoša metala un neparastu, bez trokšņa strādājošu mašīnu un mecha- nismu pasaulē, kur valdīja klusums un neredzēja neviena cilvēka.

IV nodala «DIOGENA» BOJA EJA

Par spīti briesmīgai viesuļvētrai, kas brāzās no Ba- fina jūras aukstajiem apgabaliem un Grenlandes, palīgā «Diogenam», pirmšķirīgam kuģim, kas uzturēja ātrsa- tiksmi starp Šerburgu un Ņujorku, pēc pirmā nelaimes signālā pāris stundu laikā piesteidzās desmitiem tvai­koņu Milzīgi viļņi, kas sasniedza trīspadsmit metru aug­stumu, tika nolīdzināti ar naftas strūklām un sašķelti ar zemūdens viļņu lauzējiem. Tvaika, dizeļu un elektriskie kuteri un gliseri šaudījās turpu un atpakaļ, pārvezdami ļaudis no bojā ejošā kuģa. Pirmie upuri tika nogādāti uz «Mariju Antuaneti», kas ātrāk par visiem bija ieradusies un uzsākusi glābšanas darbus. Cietušo vidū atradās arī padomju pilsonis Ivans Fjodorovičs Buņaks, ko bija smagi ievainojis no aisberga atlūzis ledus gabals. Buņaks pēc sešu gadu darba padomju konsula postenī Kvebekā at­griezās no Kanadas dzimtenē. Brīdī, kad «Diogens» sa­dūrās ar aisbergu, viņš bija stāvējis ar savu četrpadsmit gadus veco dēlu pie augšējā, piecpadsmitā klāja borta un, kolosalajam tvaikonim ritmiski šūpojoties, no divdesmit piecu metru augstuma mierīgi noskatījies bezspēcīgajā stichijas trakošanā. Aisbergs no pirmsausmas miglas bija izniris pilnīgi negaidot. Tik zemos platuma grādos ledus kalni nekad nebija maniti, un vienīgi ar septiņu dienu ilgo viesuļvētru varēja izskaidrot aisberga parādīšanos «Diogena» ceļā.