Divu okeānu noslēpums

Marats atskatījās uz ekrānu. Tā augšdaļā, taisni zem­ūdenei priekšā, strauji traucās uz dienvidiem milzīga, tumša valzivs ēna. Viņas platā astes spura kustējās ātri un ar neticamu spēku, brīžam piekļaudamās, brīžam augsti izsliedamās. Varenajā mugurā rēgojās resna, dziji iestrēgusi harpūna, no kuras uz okeana virsu stiepās kā stīga sastringta tauva. Gandrīz tūlīt aiz valzivs ekrana jumolā parādījās neliels tvaikonītis, kam no dūmeņa vē­lās biezi dūmu mulu|i. Tvaikonītis atradās visnožēloja­mākā stāvoklī. Tas ātri joņoja tai pašā virzienā, kur val­zivs. Kuģa priekšgals bija ūdenī, pakaļgals uzrauts uz augšu, cilvēki skraidīja pa klāju ar cirvjiem rokās, acīm redzot veltīgi cenzdamies nokļūt uz baka Reizēm kuģa priekšgals paslējās virs okeana, un tad no baka noplūda platas, spēcīgas ūdens straumes, un uz mirkli pie paša priekšvadņa parādījās harpūnas lielgabals un grodi sa­vilktā tauva, kas aizstiepās jūras dziļumā, pie valzivs Taču nākamajā mirklī baks ar lielgabalu atkal iegrima ūdenī, un kuģis joprojām drāzās pakaļ valzivij, ieracies ar priekšgalu viļņos.

—   Traks var palikt! — Marats pārsteigts iesaucās.

—   Kas tur notiek?

—   Kas ir? — iedams pa gaiteni gar vadības posteņa puspievērtajām durvīm, vaicāja zoologs. — Vai drīkst ieiet?

—   Ienāciet, ienāciet! — tūdaļ atsaucās leitnants.

—  Interesants skals.

— A!… — zoologs izsaucās, tikko uzmetis acis ek- ranam. — Tiešām rets gadījums: valzivs velk sev līdzi valzivju mednieku kuģi. U, velns ar ārā!

Piepeši valzivs izdarīja milzīgu lēcienu augšup un tū- līt, šķita, ar divkāršu spēku un ātrumu ienira vēl dziļāk. Nelaimīgais kuģis, it kā izrāvies no nāves skavām, saslē­jās, taču jau nākošajā mirklī iegrima ar priekšgalu tik dziļi, ka milzīgs ūdens vilnis, savā ceļā visu noslaucī­dams, applūdināja gandrīz pusi klāja — lidz pašam kap­teiņa tiltiņam.

Kuģa pakaļgals uzrāvās augšup, un uz ekrana parā­dījās ņirbošs aplis — tur trakā ātrumā griezās dzen­skrūve. Vienu no komandas vīriem aizskaloja vilnis, dau­dzi uz slīpā klāja nespēja noturēties un vēlās pa to lejup, ķerdamies pie visa, kas vien gadījās pa rokai.

—   Kuģis pilnā atpakaļgaitā, — sacīja leitnants. — bet

1 Kuģa priekšgala klājs.

valzivij tas tīrais nieks' Ir gan spēks! Mašīna taču droši vien var attīstīt ne mazāk kā tūkstoš zirgspēku! Tas ir lielisks jaunākās konstrukcijas valzivju medību kuģis, apmēram trīssimt reģistra tonnu liels.

—   Bet viņi iet bojā! — iesaucās Marats. — Viņi iet bojā, biedri leitnanti Vai tiešām mēs nevaram viņiem pa­līdzēt?

—   Kapteinis tūliņ būs šeit, — atbildēja leitnants.

—   Es viņu jau izsaucu. Pašam man nav tiesību …

—   Kas noticis? — leitnantu pārtrauca kapteiņa balss.

—   Ā! … Saprotu. Rets gadījums. Valzivju mednieku ku­ģis briesmās Hm . .. žēl … To var piemeklēt bēdīgs gals. Viņi nespēj pat tauvu pārcirst.

Nenovērsdams acis no ekrana, kapteinis apklusa. No bojā ejošā kuģa dūmeņa piepeši sāka velties biezi dūmu mutuļi, vējš tūliņ saraustīja tos lēveros un izkliedēja. Ar kailo, likās, nedzīvo dūmeni, kuģis traucās uz priekšu vēl lielākā ātrumā.

—   Ūdens ieplūdis katlu kurtuvēs! — apvaldīti iesau­cās leitnants. — Tagad viņi ir pilnīgi bezspēcīgi.

Kapteiņa seja pārvērtās. Acis apņēmigi iegailējās.

—   Pie priekšgala lielgabala! — viņš nokomandēja.

—   Izsaukt galveno akustiķi!

Leitnants nospieda tālruņa pogu līdzās ovalam, zilgani sudrabotam ekranam. Ekranam pāri pārslīdēja sārta gaisma, un uz tā parādijās spraišļota telpa, kas bija pie­krauta ar dažādām kastēm, spolēm, milzīgiem stikla apa- ratiem, kurus biezi apvija vadi. Starp šiem zirnekļtikliem un, šķiet, chaotiski sablīvētiem aparatiem augstā krēslā pogām un sviriņām klātas pults un sava televizora sudra­botā ekrana priekšā sēdēja zemūdenes galvenais akustiķis — resnais, sārtais Cižovs.

Kapteinis nodeva ekranam komandu:

—   Mērķis — organika! šaut uz valzivi! Padarīt ne­kustīgu!

—  Tieši tā: mērķis — organika! Padarīt nekustīgu! — skanēja akustiķa atbilde.

Pavērsies pret zoologu, kapteinis pusbalsī sacīja

—   Lai kaut loms atalgo šos ļaudis par pārdzīvotajām izbailēm Bet loms ir krietns. Paraugieties, kāds milzenis!

Valzivs kopā ar kuģi bija jau septiņus vai astoņus ki­lometrus no zemūdenes. Valzivs apmēri tiešam bija par steidzoši Viņa bija ne mazāk kā trīsdesmit divus metru* gara, varenā, ap astoņi metri platā astes spura darbojās kā drausmiga mašīna Valzivs neizrādija nekādas noguruma pazimes Ar neatslābstošu spēku neatlaidīgi un strauji viņa joņoja arvien tālāk un tālāk.

Zemūdens kuģis sāka svinīgi un vareni dūkt kā milzu ērģeles …

Pagāja dažas sekundes, un piepeši, it kā uzdūrusies neredzamam un nepārvaramam šķērslim, valzivs, kas bija traukusies pilnā gaitā, strauji apstājās. Drudžaini kuļot ar asti un spurām, viņa mētājās un krampjaini locījās, atplezdama un aizvērdama milzīgo, alai līdzīgo rīkli. Bei­dzot, saņēmusi pēdējos spēkus, valzivs pasita augšup mil­zīgo asti. bet, it kā liela, neredzama asmens nogriezta, aste atsprāga nost un kā bura aizpeldēja zemūdens ban­gās, kas bija sacēlušās ap dzīvnieku tā nāves agonijā.