Matvejs Petrovičs kā elektriskās strāvas ķerts pietrūkās kājās un tūliņ lēnām atlaidās krēslā. Viņa brūngan- dzeltenā seja sastinga, acis noslēpās zem nolaistajiem iešķībajiem plakstiem.
:— Re, kā! — viņš murmināja, acīm redzot ar pūlēm apspiezdams uztraukumu. — Divdesmit trešajā augustā? Tas ir . . . tas ir gaužām interesanti . . .
Brīdi klusējis, viņš jau mierīgāk turpināja:
— Tagad viss skaidrs, mīļais Krok. Protams, līdz divdesmit trešajam augustam mēs pagūsim jūs noņemt no kuģa. «Lediia Makbete» vai kāds cits mūsu kuģis jums par to savlaicīgi paziņos … — Un, it kā piemirsis Kroka klātbūtni, viņš, vērdamies tālumā, lēni un domīgi atkārtoja: — Divdesmit trešajā augustā . . . Kas tas ir? Sagadīšanās? . . . Jeb vai viņiem kļuvis zināms? . . .
Beidzot Matvejs Petrovičs noskurinājās, paņēma zīmuli un, pagrozījis to pirkstos, mainīja sarunas tematu
— Ko jūs, Krok, domājat darīt, kad atbrauksiet pie. mums? Jūs taču būsiet bagāts vīrs … — Un, atturīgi pasmaidījis, piebilda: — Jums būs skaista sieva … un ne mazāk cienījams sievastēvs.
— Vēl nezinu, Matvej Petrovič, — dobji un negribīgi atbildēja Kroks. — Varbūt došos uz Ameriku. Esmu turp daudzkārt aicināts darbā.
— Ak Krok! — aizvainots attrauca Matvejs Petrovičs. — Ja esat nolēmis arī turpmāk strādāt, vai tad tiešām domājat, ka jūs, talantīgu inženieri, reaktivo dzinēju speciālistu, nepietiekami novērtēs manā dzimtenē? Es ceru, ka, padzīvojis pie mums, jūs savus uzskatus un nodomus grozīsiet. .. Bet tagad atgriezīsimies pie mūsu jautājuma. — Matvejs Petrovičs noliecās pār karti un turpināja: — Nākošajā visizdevīgākajā vietā — Gibraltarā — jūs gaidīs . . .
Piepeši, teikumu nebeidzis, viņš pacēla galvu un sāka klausīties. Kroks uztraukts pavērsa seju pret durvīm un sastinga. Dziļajā klusumā atskanēja tāls, tikko saklausāms soļu troksnis.
Matvejs Petrovičs viegli un nedzirdami kā kaķis pietrūkās no krēsla.
— Uzmanīgi! — viņš čukstēja. — Visus dokumentus un papīrus — galdā!
Viņš izrāva no redingtona sānu kabatas vairākus plānus papīriņus ar skaitļu rindām, rasējumiem, zīmējumiem un nosvieda to visu uz galda. Tad, aizsteidzies istabas kaktā, žigli, bet klusām izvilka no augsta skapīša šķirstiņu, sarausa saujā visu tā saturu un arī nometa uz galda.
Kroks pa to laiku drebošām rokām grābstījās pa kabatām, vilkdams laukā papīrus. Viņa kustības nepavisam nelīdzinājās ātrajām, noteiktajām, drošajām Matveja Pet- roviča kustībām. Kroks apjukumā sita sev pie kabatām, ķēra no galda gan vienu, gan otru papīru, pārlaida tiem acis, bāza atpakaļ kabatā un pēc mirkļa vēlreiz rāva laukā, lai atkal noliktu uz galda.
— Jūs esat pārliecināts, ka tas… ka tas.. . pie mums? — viņš dobjā balsī saraustīti čukstēja.
— Jā! — strupi attrauca Matvejs Petrovičs un pieliecies izvilka no pagultes lielu, emaljētu bļodu.
Priekšnamā atskanēja īss zvans. Kroks sagrīļojās un atspiedās ar roku pret galdu. Pat istabas puskrēslā varēja manīt, kā nobāla viņa seja. '
— Metiet visus šos papīrus bļodā! — Matvejs Petrovičs pavēlēja.
Kroks juta, ka rokas uzreiz kļūst ļenganas un nevarīgas. Viņš paķēra no galda papīrus un skrēja pie bļodas. Daži papīriņi plīvodami nolidinājās uz grīdas.
— Jūs esat traks! — papīrus paceldams, nošņāca Matvejs Petrovičs. — Jūs mūs pazudināsiet!
Atskanēja otrs garš un spalgs zvans.
— Aizdedziniet papīrus un ātrāk uzvelciet apmetni!
Matvejs Petrovičs ar negaidītu spēku sāka bīdīt durvīm priekšā smago grāmatu skapi. No priekšnama atskanēja dobjš sitiens, vēl otrs, un tad kaut kas nokrakšķēja. Sērkociņi lūza, uzliesmoja un nodzisa Kroka drebošajās rokās.
— Sasodīts! — Matvejs Petrovičs izlamājās. — Vai jūs vienmēr būsiet tāds jēradvēsele? Dodiet šurp sērkociņus! Uzvelciet apmetni un pa logu laukā! Žigli!
Skapis jau bija pie durvīm, kad priekšnamā kļuva dzirdams apslāpēts troksnis un soļu dipoņa. Atskanēja pavēloša balss:
— Ivašov, atveriet! Mēs zinām, ka jūs esat šeit!
Istabas kaktā uzšāvās spilgta liesma un uz mirkli apgaismoja melnā platā, līdz papēžiem garā apmetnī ietīto Kroka sagumušo stāvu un plecīgo, drukno Matveja Pet- roviča augumu.
Ar vienu lēcienu Matvejs Petrovičs bija pie galda, nodzēsa lampu un grūda Kroku uz logu.
— Jūsu dzīvība tagad dārgāka par manējo. — viņš čukstēja, iespiezdams Kroka rokā auklu ar cilpu. — Ar jūsu dzivību saistīta visa pasākuma izdošanās, manas dzimtenes uzvara vai sakāve. Glābieties! Es viņus aizturēšu, cik ilgi vien spēšu, un sekošu jums. Leciet un tūliņ paraujiet cilpu!
Kroks atbīdīja smagos aizkarus un atvēra logu. Sejā iesitās dzestrums, sīkas lietus lāses aprasināja palodzi. Tālumā no nakts melnuma caur lietu un ūdens putekļiem izlauzās retas, oranža oreola ietvertas, Ļeņingradas nomales ielu ugunis.
Smagā skapja aizturētās durvis no spiediena jau brakšķēja.
Kroks stāvēja uz palodzes, mīņādamies no vienas kājas uz otru, ar vienu roku krampjaini ieķēries loga rāmī. Apakšā melnoja četrpadsmit stāvu dziļš bezdibenis.