DUSMĪBAS DIENA

S. Gonsovskis DUSMĪBAS DIENA

Komisijas priekšsēdētājs. Jūs lasāt vairākās valodās, zināt augstāko matemātiku un esat spējīgs paveikt vienu otru darbu. Vai uzskatāt, ka tas jūs padara par Cilvēku?

Otarks. Jā, protams. Vai tad cilvēki prot vēl kaut ko citu?

(No otarka nopratināšanas protokola. Valsts komisijas materiāli.)

No biezu zāli apaugušas ielejas parādījās divi jātnieki un devās augšup kalnā. Pa priekšu uz salna,kumpainu purnu ērzeļa jāja mežzinis, bet Donalds Betlijs rudas ķēves mugurā viņam sekoja. Uz akmeņainās takas ķēve paklupa un nokrita uz ceļiem. Domās nogrimušais Betlijs gandrīz novēlās zemē, jo segli — angļu sacīkšu jātnieka segli ar vienu seglu jostu — noslīdēja zirgam uz kakla.

Mežzinis kalna galā viņu pagaidīja.

— Neļaujiet ķēvei nokārt galvu, tad tā viegli klūp.

Betlijs, iekodis lūpu zobos, uzmeta mežzi-i nim īgnu skatienu. Velns parāvis, būtu pateicis to agrāk! Betlijs dusmojās arī pats uz sevi, jo ķēve bija viņu izmuļķojusi. Kad viņš to seg- 1 loja, tā piepūta vēderu, lai seglu josta vēlāk | būtu pavisam vaļīga.

Viņš parāva pavadu tik spēcīgi, ka zirgs sacēlās pakaļkājās un pakāpās atpakaļ.

Taka atkal kļuva līdzena. Viņi jāja pa lēzenu augstieni, priekšā pacēlās skuju mežiem apaugušas kalnu virsotnes.

Zirgi gāja slaidā solī, lāgiem bez pamudinājuma sākdami rikšot un cenzdamies viens otru noskriet. Kad ķēve tika priekšā, Betlijs redzēja mežziņa iedegušos, gludi skūtos, kārnos vaigus un drūmās acis, kas uzmanīgi vēroja ceļu. Tās likās ceļa biedru nemaz nemanām.

«Esmu pārāk atklāts,» domāja Betlijs. «Un tas man nāk par sliktu. Esmu viņu uzrunājis jau reizes piecas, bet viņš vai nu atņurd pusvārdiem, vai neatbild nemaz. It kā es nebūtu

nekas. Viņš laikam doma, ja cilvēks ir runīgs, tad tas tūliņ ir pļāpa un nav ievērības cienīgs. Viņiem te šajā tālumnieku kaktā nav nekādas jēgas par dzīvi. Laikam domā, ka žurnālists ir kāds nieka vīrelis. Turklāt vēl tads žurnālists kā .. . Labi, es arī nerunāšu ar viņu. Nav vajadzīgs! . ..»

Taču pamazām viņa oma uzlabojās. Betli- jam dzīvē vienmēr veicās, un viņš uzskatīja, ka visiem vajadzētu izjust par dzīvi tādu pašu prieku kā viņam. Par mežziņa noslēg- iibu viņš pabrīnījās, tomēr nekādu naidu pret to nejuta.

Rīts bija apmācies, bet tagad sāka skaidroties. Migla izklīda. Palsā dūmaka debesīs sadalījās atsevišķos mākoņos. Pār tumšajiem mežiem un aizām aši traucās milzu ēnas, tā vēl izceldamas šā novada skarbo, mežonīgo brīvību.

Betlijs papliķēja ķēves miklo kaklu, kas oda pēc sviedriem.

— Tevi laikam, pieguļā palaižot, vienmēr sapin, tādēļ tu tik viegli klūp. Labi, gan jau sadzīvosim.

Viņš pievilka pavadu un panāca mežzini.

— Paklausieties, mister Meller, vai jūs esat šai pusē dzimis?

— Nē, — mežzinis pār plecu atteica.

— Kur tad?

— Tālu no šejienes.

— Bet šeit dzīvojat jau sen?

— Sen. — Mellers pagriezās pret žurnālistu. — Jūs nu gan varējāt runāt klusāk, citādi viņi vēl mūs izdzirdēs.

— Kādi viņi?

— Otarki, protams. Viens izdzirdēs un pados ziņu citiem. Vai arī var mums uzglūnēt, uzklupt no mugurpuses un saplosīt… Un vispār labāk, ja viņi nezinās, kādēļ mēs jājam šurp.

— Vai tad viņi bieži uzbrūk? Avīzēs taču rakstīja, ka tādu gadījumu tikpat kā neesot.

Mežzinis neko neatbildēja.

— Vai viņi tiešām paši uzbrūk? — Betlijs neviļus paraudzījās atpakaļ. — Varbūt šauj arī? Vai viņiem vispār ir ieroči? Šautenes vai automāti?

— Viņi šauj ļoti reti —- rokas nav tam piemērotas … Tpu tu, ne jau rokas, bet ķetnas! Viņi nevar veikli rīkoties ar ieroci.

— Ķetnas, — Betlijs atkārtoja. — Tātad jūs viņus šeit par cilvēkiem neuzskatāt?

— Kas? Mēs?

— Nu ja — jūs. šejienieši.

Mežzinis nospļāvās.

— Protams, ka neuzskatām. Te viņus neviens ij nedomā uzskatīt par cilvēkiem.

Viņš runāja aprauti. Taču Betlijs jau bija aizmirsis savu apņemšanos klusēt.

— Sakiet, vai esat ar viņiem runājis? Tas tiesa, ka viņi prot labi runāt?

— Vecie runā labi. Tie, kas vēl dzīvoja laboratorijā … Jaunie sliktāk. Tomēr jaunie ir vēl bīstamāki. Viņi ir gudrāki, galvas viņiem divreiz lielākas. — Mežzinis pēkšņi apturēja

ļ zirgu. Viņa balsi skanēja sarūgtinājums. Klausieties, velti mēs par to visu runājam. Viss ir veltīgi. Esmu jau desmitiem reižu atbildējis uz šādiem jautājumiem.

— Kas ir veltīgi?

— Nu, šis mūsu jājiens. Nekas no tā neiznāks. Viss paliks pa vecam.

— Kādēļ paliks? Esmu ieradies iespaidīgas avīzes uzdevumā. Mums ir plašas pilnvaras. Materiālu gatavo senāta komisijai. Ja noskaidrosies, ka otarki tiešām ir tik bīstami, liks kaut kas darīts. Jūs taču zināt, ka šoreiz taisās pret viņiem sūtīt karaspēku.

— Tikpat nekas neiznāks, — mežzinis nopūtās. — Jūs jau neesat te pirmais. Katru gadu kāds atbrauc, un visi interesējas tikai par otarkiem. Bet ne par cilvēkiem, kam ar otarkiem jādzīvo kopā. Ikviens apvaicājas: «Vai tiesa, ka viņi spēj iemācīties ģeometriju? … Vai tiešām ir tādi otarki, kas izprot relativitātes teoriju?» It kā tam būtu jel kāda nozīme! It kā tāpēc tos nevajadzētu iznīcināt!

— Bet es taču tādēļ vien atbraucu, lai sagatavotu materiālu komisijai. Un tad visa valsts uzzinās, ka …