Es Robots

—  Tā ir vesela mūžība. Un vēl: tas, ka Treša likuma potenciāls licis Spīdijam apstāties tieši tanī vietā, liecina, ka metāla tvaiki satur daudz oglekļa oksīda — un tādēļ tur jābūt ievērojamai korozijas iedarbībai. Spīdijs uz­turas tur jau vairākas stundas, un kā lai mēs zinām, kad viņam pārstās darboties, piemē­ram, ceļa locītava, un viņš nogāzīsies. Mums ne tikvien jādomā, bet jādomā ātri!

Dziļš, drūms, nomācošs klusums!

Donovans to pārtrauca, cenzdamies runāt vienaldzīgi, bet viņa balss drebēja.

—   Tā kā mēs ar turpmākām pavēlēm nevaram pastiprināt Otrā likuma potenciālu, varbūt vajadzētu darboties pretējā virzienā? Ja mēs palielinātu briesmas, pieaugtu Trešā likuma potenciāls, kas liktu Spīdijam atgriez­ties.

Pauels caur sejsegu jautājoši pavērās Do- novanā.

—   Redzi, — Donovans nedroši skaidroja, — lai liktu Spīdijam mainīt maršrutu, mums vajag tikai palielināt oglekļa oksīda koncen­trāciju viņa tuvumā. Tur stacijā ir laba ana­lītiskā laboratorija.

—   Dabiski, — Pauels piekrita, — tās taču ir raktuves.

—  Nu jā. Stacijā jābūt vairākām mārciņām skābeņskābes kalcija izgulsnēšanai.

—   Zvēru pie kosmosa, Maik, tu esi ģēnijs!

—     Nekāds lielais jau neesmu, — Donovans kautrīgi atzinās. — Gluži vienkārši atcerē­jos, ka skābeņskābe, kad to karsē, sadalās ogļskābajā gāzē, ūdenī un labajā vecajā oglekļa oksīdā. Redzi, tas palicis atmiņā vēl no koledžas laikiem.

Pauels uzlēca kājās un, lai pievērstu sev milzīgā robota uzmanību, vienkārši iebelza tam pa kāju.

—   Hei, — viņš kliedza, — vai tu proti mest?

—   Ko, saimniek?

—   Ir jau labi. — Pauels klusībā lādēja ro­bota kājminamo domāšanu. Viņš pagrāba klints šķembu ķieģeļa lielumā.

—   Paņem šo, — viņš sacīja, — un iesvied tur tajā zilgano kristālu kaudzītē, kas atro­das tieši aiz izliektās plaisas. Vai tu redzi to?

Donovans paraustīja biedru aiz pleca.

—   Tas ir par tālu, Greg. Turpat vai pus- jūdze.

—   Mieru, — Pauels atteica. — Ņem vērā Merkurija gravitāti, un turklāt — viņa roka ir no tērauda. Skaties!

Robota acis ar mehānisma precizitāti mē­rīja attālumu. Viņa roka pielāgojās metamā priekšmeta svaram un atvēzējās. Tumsā ro­bota kustības nebija redzamas, bet, pārvieto­joties tā ķermeņa svaram, bija dzirdama du­noņa, un pēc mirkļa akmens jau aizlidoja kā melna šautra saules gaismā. Nebija ne gaisa pretestības, kas palēninātu tā lidojumu, nedz vēja, kas to novirzītu sānis, un nokrizdams tas uztrauca gaisā kristālus no «zilās kaudzī­tes» paša centra.

Pauels līksmi iekliedzās:

—   Laižamies pēc skābeņskābes, Maik.

Kad atceļā uz tuneļiem viņi bija nokļuvuši

sagrautajā apakšstacijā, Donovans drūmi ieteicās:

—        Kopš brīža, kad mēs mēģinājām Spīdiju notvert, viņš visu laiku klimst šaipus selēna ezera. Vai tu ievēroji?

—   Jā.

—       Laikam grib ar mums iet rotaļas. Gan mēs viņam parādīsim rotaļas!

Viņi atgriezās pēc vairākām stundām ar trīslitru burkām, kurās bija iepildīta balta viela, stipri vīlušies. Fotoelementi bojājās ātrāk, nekā viņi bija paredzējuši. Abi vīri drūmā apņēmībā klusēdami vadīja savus ro­botus pretim saules gaismai un gaidošajam Spīdijam.

Spīdijs lēni rikšoja viņiem pretim.

—       Lūdzami, atkal! Ho! Re kur saraksts, ērģelniek; ēd ļaudis piparmētru konfektes un pūš jums sejā tās.

—       Mēs tev iepūtīsim kaut ko sejā, — Do­novans purpināja. — Viņš klibo, Greg.

—       Es jau to ievēroju, — skanēja klusa, sa­traukta atbilde. — Oglekļa oksīds viņu pie­vārēs, ja mēs nepasteigsimies.

Viņi gāja piesardzīgi, gandrīz zagšus, bai­dīdamies iztrūcināt pa pusei jukušo robotu. Vēl viņi bija stipri tālu, bet Pauels jau varēja apzvērēt, ka trakais Spīdijs taisās laisties lapās.

— Met nu, — Pauels izdvesa. — Es skaitu līdz trim. Viens … divi…

Divas tērauda rokas vienlaicīgi atvēzējās un izšāvās uz priekšu, divas stikla burkas uzlidoja augstu gaisā un cieši blakus slaidā lokā aiztraucās projām, zaigodamas kā di­manti neciešami spožajā saulē. Tās nokrita bez trokšņa Spīdijam aiz muguras, un gaisā pacēlās sīku skābeņskābes puteklīšu mākonis.

Pauels zināja, ka spožajā Merkurija saules gaismā skābe dzirkstī līdzīgi gāzētam ūdenim.

Spīdijs apgriezās, brīdi palūkojās, tad lēni pakāpās atpakaļ un tikpat gausi sāka uzņemt ātrumu. Pēc piecpadsmit sekundēm viņš jau nedroši rikšoja tieši pretim abiem vīriem.

Pauels pagriezās atpakaļ.

—   Steigsimies pie klints, Maik. Viņš ir laukā no apburtā loka un tagad klausīs mūsu pavēlēm. Man kļūst karsti.

Viņu «zirgi», lēnā, vienmuļā gaitā kūņoda­mies uz priekšu, nesa viņus pretim ēnai, un tikai tad, kad viņi jau bija tur un sajuta ēnas vēso, maigo pieskārienu, Donovans atskatījās.

—   Greg!

Pauels pavēras atpakaļ un gandrīz vai iekliedzās. Spīdijs tagad soļoja lēni, ļoti lēni, bet… pretējā virzienā. Viņš bija atkal nokļu­vis savā apburtajā lokā un tagad arvien paāt­rināja gaitu. Caur stereotālskati likās, ka viņš ir tuvu un tomēr pilnīgi neaizsniedzams.

Donovans iekliedzās:

—  Jānotver viņš! — un piecirta robotam ar papēdi, mudinādams to doties ceļā, bet Pauels atsauca viņu atpakaļ.

—   Tu viņu nepanāksi, Maik. Tas ir veltīgi.