Es Robots

—  Pie velna, to es zinu. Viņa krāso vai­gus, pūderējas, ēno acis. Viņa izskatās baigi. Bet tas nav galvenais. Es nevaru īsti pateikt. Viņa tā runā … it kā būtu par kaut ko lai­mīga.

Ešs brīdi padomāja, tad paraustīja plecus.

Viņa sarunas biedrs atļāvās uzmest tam šķelmīgu skatienu, kas zinātniekam, kam jau pāri piecdesmitiem, izdevās tīri labi.

—  Var būt, ka viņa ir iemīlējusies.

Ešs atkal pievēra plakstus.

-          Jūs melšat niekus, Bogij. Ejiet un ap- spriedieties ar Erbiju; es palikšu te un no­snaudīšos.

—       Labi! Bet es neteiktu, ka man būtu se­višķi patīkami saņemt no robota norādīju­mus, un es arī neticu, ka viņš tos spēj dot!

Atbildes vietā viņš izdzirdēja paklusu krāk­šanu.

Erbijs uzmanīgi klausījās Pīterā Bogertā, kas, rokas kabatās sabāzis, runāja šķietami vienaldzīgi.

—       Lūk, kā. Man stās7 ja, ka tu kaut ko sa­protot no šīm lietām, un es tevi izjautāju vai­rāk aiz ziņkārības nekā aiz cita kāda iemesla. Piekrītu, ka manos spriedumos ir daži ap­šaubāmi momenti, kurus doktors Lenings at­sakās pieņemt, un aina vēl joprojām ir vi­sai nepilnīga.

Robots klusēja, un Bogerts pajautāja:

—   Nu?

—       Es šeit neredzu kļūdu, — Erbijs atbil­dēja, pētīdams aprēķiniem aprakstītās lapas.

—  Jādomā, ka neko vairāk tu nespēj.

—       Es neiedrošinos. Jūs esat labāks mate­mātiķis nekā es, un … es negribu sakompro- mitēties.

Bogerta smaidā pavīdēja pašapmierinātība.

—       Es jau domāju, ka tā būs. Problēma ir ļoti sarežģīta. Aizmirsīsim to.

Viņš sagumzīja rokā aprēķinu lapas,

iesvieda tās atkritumu tvertnē, tad pagriezās, lai ietu projām, bet pēkšņi pārdomāja.

—  Starp citu …

Robots gaidīja.

Šķita, ka Bogerts ar grūtībām meklē vār­dus.

—       Ir kaut kas … tas ir, varbūt, ka tu va­rētu …

Viņš apklusa.

—       Jūsu domās tagad ir juceklis, — Erbijs mierīgi teica, — bet nav ne mazāko šaubu, ka tās saistās ar doktoru Leningu. Ir muļķīgi stomīties, jo, tiklīdz jūs nomierināsieties, es uzzināšu, ko īsti jūs gribat vaicāt.

Matemātiķis ar ierastu kustību saglauda jau tā gludos matus.

—      Leningam vairs nav tālu septiņdesmit, — viņš sacīja, it kā tas visu izskaidrotu.

—   Es zinu.

—       Viņš jau gandrīz trīsdesmit gauus ir firmas zinātniskā darba vadītājs.

Erbijs pamāja ar galvu.

—       Nu un, — Bogerta balss kļi a glai­mīga, — tu droši vien zini, vai… ! viņš domā par iešanu pensijā. Veselības .ai cita kāda iemesla dēļ…

—        Noteikti, — Erbijs teica, un tas s viss.

—  Vai tu to zini?

—   Protams.

—       Tad… hm … vai tu nevarētu man pa­teikt …

—  Varu, ja jūs man to jautājat. — Robots to pateica pavisam vienkārši. — Viņš ir jau iesniedzis atlūgumu!

—   Ko! — Sis izsauciens bija eksplozīva,

gluži neartikulēta skaņa. Zinātnieka lielā galva noliecās uz priekšu. — Pasaki to vēl­reiz!

—  Viņš ir jau iesniedzis atlūgumu, — se­koja mierīga atbilde, — bet tas vēl nav stā­jies spēkā. Redzat, viņš vispirms grib atrisi­nāt … ē-ē … manu problēmu. Kad tas būs paveikts, viņš ir gatavs vadītāja posteni nodot savam pēctecim.

Bogerts strauji elpoja.

—   Pēctecim? Un kas ir šis pēctecis? Viņš piegāja cieši klāt Erbijam, kā apburts

nenovērsdams skatienu no izteiksmīgajiem, blāvi sārtajiem fotoelementiem — robota acīm.

—  Jūs būsiet nākamais vadītājs, — robots lēni pavēstīja.

Sasprindzinājumu Bogerta sejā nomainīja tikko jaucams smaids.

_— Pairami dzirdēt. Esmu gaidījis un ce­rējis tr Paldies, Erbij.

ts Bogerts nosēdēja pie sava rakstām- līdz pat pieciem no rīta un deviņos at- Ka^ «. ja klāt. Citu pēc citas viņš ķēra rokas- gramatas un tabulas, un drīz vien plaukts virs viņa galda bija gluži tukšs. Aprēķinu kaudzīte viņa priekša palielinājās gausi' jo gausi, toties saņurcītu aprakstītu papīru kalns uz grīdas auga augumā.

Tieši pusdienlaikā Bogerts uzmeta skatienu pēdējai lapai, izberzēja apsarkušās acis, no­žāvājās un izstaipījās.

—  Jo tālāk, jo trakāk. Nolādēts!

Izdzirdējis kādu atveram durvis, viņš pa­griezās un pamāja Leningam, kas ienāca, kniukšķinādams savu mezglaino pirkstu kauliņus.

Pārlaidis skatienu neuzpostai istabai, fir­mas zinātniskā darba vadītājs sarauca uz­acis.

— Jauns paņēmiens?

—        Nē, — skanēja izaicinoša atbilde. — Kas vecajam vainas?

Lenings neko neatbildēja, viņš tikai uz­meta paviršu skatienu virsējai lapai uz Bo- gerta galda. Aizdedzinādams cigāru, viņš, sērkociņam liesmojot, teica:

—       Vai Ķelvina jums ir stāstījusi par ro­botu? Tas ir matemātikas ģēnijs. Tiešām in­teresanti.

Bogerts skaļi nosprauslojās.

—       Esmu dzirdējis. Bet lai Ķelvina labāk nodarbojas ar robotu psiholoģiju. Es pārbau­dīju Erbiju matemātikā — viņš tik tikko tiek galā ar elementāriem aprēķiniem.

—   Ķelvina tā nedomā.

— Viņa ir jukusi.

—       Un arī es tā nedomāju, — Leninga acis draudoši samiedzās.

—       Jūs? — Bogerta balss kļuva skarba. — Par ko jūs runājat?

—       Es visu rītu eksaminēju Erbiju, viņš spēj tādas lietas, par kurām jūs nekad neesat dzirdējis.

—  Tiešām?

—       Liekas, jūs šaubāties! — Lenings izrāva no vestes kabatas salocītu papīra lapu un at­locīja to vaļā. — Tas taču nav mans rok­raksts!