Es Robots

—  Tas, ko mēs meklējam, ieradās šeit tikai pirms mēneša. Viņš un tie divi, kurus nupat atveda, ir pēdējie, kas mums vajadzīgi. Ne­kāds apdilums tam vēl nav manāms. — Kel- ners lēnām pašūpoja galvu, un viņa acīs at­kal parādījās izmisums. — Doktore Ķelvina, mēs nedrīkstam ļaut šim kuģim atstāt Super- bāzi. Ja atklātībā kļūs zināms, ka eksistē ro­boti bez Pirmā likuma … — viņš aprāvās, likdams saprast, ka nav iespējams vārdos izteikt, kādas tam var būt sekas.

—  Iznīciniet visus sešdesmit trīs, — robotu psiholoģe vēsi un kategoriski sacīja, — un jautājums būs nokārtots.

Bogertam noraustījās lūpu kaktiņš.

—  Jūs gribat iznīcināt sešdesmit trīs robo­tus, kas maksā trīsdesmit tūkstoš dolāru ga­balā! Baidos, ka firmai tas nepatiks. Vaja­dzētu vispirms izmēģināt visu iespējamo, Sjū­zen, iekāms sākam kaut ko iznīcināt.

—    Tādā gadījumā, — viņa asi sacīja, — man vajadzīgi fakti. Kādas tieši ir tās priekšrocības, ko Superbāzei dod šo modifi­cēto robotu nodarbināšana? Kādēļ, ģenerāli Kelner, tie jums bija tik nepieciešami?

Kelners sarauca pieri un pārbrauca tai ar roku.

—   Mums bija grūtības ar parastajiem ro­botiem. Redziet, mūsu cilvēki daudz strādā ar spēcīgiem izstarojumiem. Protams, tas ir bīs­tami, taču tiek ievērota visa vajadzīgā pie­sardzība. Kopš darbu sākuma ir bijuši tikai divi starpgadījumi, un neviens no tiem ne­prasīja upurus. Taču parastam robotam to nebija iespējams ieskaidrot. Pirmais likums nosaka es citēju: «Robots nedrīkst darīt cilvēkam pāri vai ar savu bezdarbību pieļaut, ka cilvēkam tiek nodarīts ļaunums.» Tas vi­ņiem ir vissvarīgākais, doktore Ķelvina. Un, kad kādam no mūsu darbiniekiem bija nepie­ciešams uz neilgu laiku pakļaut sevi vidēji spēcīgam gamma starojumam, kas cilvēka fizioloģiju vēl neietekmē, tuvākais robots me­tās viņam klāt un centās aizvilkt malā. Ja radiācija bija ļoti vāja, robotam tas izdevās, un darbu vajadzēja pārtraukt, kamēr visus robotus aizraidīja projām. Ja radiācija bija mazliet spēcīgāka, robots nemaz netika līdz apdraudētajam tehniķim, jo gamma stari acumirklī izposta pozitronu smadzenes, un rezultātā mēs zaudējām dārgu un grūti aiz­stājamu robotu.

Mēs mēģinājām viņus pārliecināt. Taču ro­botu viedoklis bija tāds: uzturēšanās gamma radiācijas laukā apdraudot cilvēka dzīvību, un tas, ka viņš droši varot pakļaut sevi šai radiācijai pusstundu, būtībā neko negrozot. Ja nu cilvēks aizmirstoties, viņi mēdza iebilst, un paliekot tur visu stundu? Viņi nedrīkstot riskēt. Mēs skaidrojām, ka viņi šajā gadī­jumā bezjēdzīgi riskē paši ar savām dzīvī­bām. Taču pašsaglabāšana ir tikai Trešais robotikas likums, un Pirmais likums par cil­vēka drošību ir noteicošais. Mēs tiem pavē­lējām, pavēlējām bargi un stingri: jebkuros apstākļos palikt ārpus radiācijas lauka. Taču paklausību nosaka tikai Otrais robotikas li­kums, — un atkal Pirmais likums par cilvēka drošību ņēma virsroku. Doktore Ķelvina, sa­protiet, mums vajadzēja vai nu iztikt bez ro­botiem, vai arī kaut ko grozīt Pirmajā li­kumā … un mēs izvēlējāmies pēdējo va­riantu.

—  Es nespēju ticēt, — doktore Ķelvina sa­cīja, — ka atzina par iespējamu atteikties no Pirmā likuma.

—   No tā neatteicās, to modificēja, —

Kelners skaidroja. — Tika uzbūvētas pozit­ronu smadzenes, kas satur tikai pirmo likuma pusi, proti: «Robots nedrīkst darīt cilvēkam pāri.» Tas ir viss. Šiem robotiem vairs nav nepārvarama impulsa pasargāt cilvēku, ko apdraud kāds ārējs faktors, teiksim, tāds kā gamma stari. Vai es to pareizi izklāstu, dok­tor Bogert?

—   Pilnīgi pareizi, — matemātiķis apstip­rināja.

—   Un vai tā ir vienīgā atšķirība starp jūsu robotiem un parasto NS-2 modeli? Vienīgā? Atbildiet, Pīter!

—  Jā, vienīga, Sjūzen.

Viņa piecēlās un stingrā tonī, kas nepie­ļāva iebildumus, teica:

—  Tagad es iešu gulēt. Apmēram pēc asto­ņām stundām es gribu parunāt ar cilvēku, kas pēdējais redzēja pazudušo robotu. Un no šā brīža, ģenerāli Kelner, ja man vispār jāuz­ņemas kāda atbildība par iznākumu, es vēlos, lai visu ar robota identificēšanu saistīto pa­sākumu vadība pilnīgi un neierobežoti atras­tos manās rokās.

Sjūzena Ķelvina gandrīz nemaz nebija gu­lējusi, tikai uz pāris stundām, nīgra gurduma pārmākta, iekritusi nemierīgā snaudā. Pulk­sten septiņos pēc vietējā laika viņa piespieda signālpodziņu pie Bogerta durvīm. Arī viņš jau bija augšā. Acīmredzot matemātiķis bija papūlējies paņemt līdz uz Superbāzi rītasvārkus, jo tagad sēdēja, ietērpies tajos. Kelvinai ienākot, viņš nolika malā manikīra šķērītes.

—   Es jūs jau gaidīju, — viņš lēnīgi sa­cīja. — Šķiet, jums viss šis notikums ļoti ne­patīk.

—  Tā ir.

—  Man ļoti žēl, taču nebija iespējams jums to aiztaupīt. Kad pienāca izsaukums no Su- perbāzes, es sapratu, ka kaut kas noticis ar modificētajiem Nestoriem. Bet ko varēja da­rīt? Es labprāt būtu jums pa ceļam visu iz­stāstījis, taču vispirms man vajadzēja pār­liecināties, ka tā tiešām ir. Šī modifikācija ir valsts noslēpums.

—  Man tas bija jāzina, — psiholoģe nomur­mināja. — Firmai nav tiesību šādā veidā mo­dificēt pozitronu smadzenes bez psihologa piekrišanas.