Es Robots

—   Lūk, ko mēs domājam darīt, — robotu psiholoģe turpināja. — Mēs esam sadalījuši visu «Consolidated Robots» informāciju loģis­kās vienībās. Mēs ievadīsim šīs vienības Sma­dzenēs pa vienai un ļoti piesardzīgi. Kad mašīnā nonāks tas faktors, kas rada di­lemmu, Smadzeņu bērnišķīgā personība brīdi vilcināsies, jo tās spriešanas spējas ir ierobe­žotas. Paies zināms intervāls, kamēr Smadze­nes aptvers, ka tā ir dilemma. Un šā inter­vāla laikā tās automātiski atraidīs šo vienību, iekāms tā būs paguvusi iedarbināt un izpostīt smadzeņu sakarus.

Robertsona ādamābols sakustējās.

—   Vai jūs esat par to pārliecināta?

Doktore Ķelvina apslēpa savu neiecietību.

—   Iespējams, ka, populāri izklāstot, tas ne­izklausās visai pārliecinoši, bet, manuprāt, nav nozīmes šeit izklāstīt visus matemātiskos aprēķinus. Ticiet man: tā ir, kā es saku.

Ģenerāldirektors tūlīt iejaucās un sāka bērt:

—   Tāda, šef, ir situācija. Ja mēs noslēgsim šo darījumu, mēs tiksim ar to galā šādi. Sma­dzenes muitis pateiks, kura no informācijas vienībām satup dilemmu. Izejot no tā, mēs varēsim noskaidrot, kāda ir šī dilemma. Vai ne tā, doktor Bogert? Redziet, šef! Otru tādu matemātiķi kā doktors Bogerts jūs neatradī­siet! Mēs dosim firmai «Consolidated Robots» atbildi, ka «atrisinājuma nav», paskaidrojot iemeslu, un saņemsim simt tūkstošu. Viņiem paliks salūzusi mašīna; mums tā paliks ve­sela. Gada vai divu laikā mums būs dzinējs izliektai telpai jeb superatomdzinējs, kā daži to dēvē. Lai kā to nosauktu, tas būs varenā­kais izgudrojums pasaulē.

Robertsons īsi nosmējās un pastiepa roku:

— Dodiet šurp līgumu! Es to parakstīšu.

Kad Sjūzena Ķelvina iegāja ārkārtīgi stin­gri apsargātajā velvē, kur atradās Smadze­nes, kāds no dežurējošās maiņas tehniķiem tikko bija tām pajautājis: — Ja pusotras vis­tas izdēj pusotras olas pusotras dienas laikā, cik olu izdēs deviņas vistas deviņās dienās?

Smadzenes bija atbildējušas: — Piecdesmit četras.

Un tehniķis nupat bija uzsaucis savam bied­ram: — Redzi, stulbeni!

Doktore Ķelvina ieklepojās, un pēkšņi vis­apkārt sākās pilnīgi bezmērķīga rosība un kņada. Psiholoģe īsi pamāja, un pēc mirkja viņa bija vienatnē ar Smadzenēm.

Smadzenes bija lodveida ķermenis tikai divu pēdu diametrā, piepildīts ar rūpīgi kondicionētu hēlija atmosfēru — norobežota telpas daļiņa, absolūti izolēta pret vibrāciju un radiāciju, un tajā atradās ārkārtīgi sarež­ģītais pozitronu sakaru komplekss — pašas Smadzenes. Pārējo telpas daļu aizņēma ierī­ces, kas bija vidutāji starp Smadzenēm un ārējo pasauli — Smadzeņu balss, rokas, maņu orgāni.

—   Kā tev klājas, Domātāj? — doktore Ķel­vina klusi jautāja.

Smadzenes augstā, priecīgā balsī atbildēja:

—   Lieliski, miss Sjūzen! Jūs gatavojaties man kaut ko jautāt. Es to zinu. Jums vienmēr rokā ir grāmata, kad jūs gribat man kaut ko jautāt.

Doktore Ķelvina maigi pasmaidīja.

—   Jā, tev taisnība, bet es to nedarīšu tūlīt. Tas būs liels jautājums. Tas būs tik sarežģīts, ka mēs tev to iesniegsim rakstiski. Bet ne tūlīt. Es vispirms ar tevi parunāšos.

—   Labi. Man nav nekas pretī parunāties.

—   Redzi, Domātāj, pēc kāda brīža šeit iera­dīsies doktors Lenings un doktors Bogerts ar šo sarežģīto jautājumu. Mēs to ievadīsim tevī pa mazām daļiņām un ļoti lēnām, jo mēs gri­bam, lai tu rīkotos piesardzīgi. Mēs lūgsim tevi uz šās informācijas pamata kaut ko kon­struēt, ja tu to spēsi, bet tagad es gribu tevi brīdināt, ka atrisinājums var būt saistīts … ar briesmām cilvēkiem.

—   Oho-o-o! — Smadzenes klusi un stiepti izsaucās.

—      Tādēļ esi ļoti uzmanīgs! Kad mēs nonāksim pie kartītes, kas nozīmē briesmas, varbūt pat nāvi cilvēkam, tu neuztraucies. Redzi, Domātāj, šai gadījumā tas nav ne­kas — pat ja tā būtu nāve, tas nepavisam nav tik svarīgi. Tātad, kad nonāksi pie tās kartī­tes, tad vienkārši apstājies, dod to atpakaļ — un tas būs viss. Vai saproti?

—  Jā, pilnīgi. Bet kā gan tā — cilvēku nāve! Vai, vai! …

—  Es dzirdu, ka nāk doktors Lenings un doktors Bogerts. Viņi tev pateiks, kāds ir šis uzdevums, un tad mēs sāksim. Esi labiņš…

Palēnām kartītes tika ievadītas Smadze­nēs. Pēc katras kādu brīdi mašīnā bija dzir­dams kluss, dīvaini sprakšķošs troksnis — Smadzenes strādāja. Tad iestājās klusums, kas nozīmēja, ka tās ir gatavas saņemt nā­kamo kartīti. Tas bija darbs stundām — ka­mēr materiālu, kas apjomā līdzinājās apmē­ram septiņpadsmit bieziem matemātiskās fi­zikas sējumiem, ievadīja Smadzenēs.

Procesam ritot, cilvēkus pārņēma arvien pieaugošs nemiers. Lenings kaut ko nikni murmināja pie sevis, Bogerts vispirms domīgi aplūkoja savus pirkstu nagus un tad izklai­dīgi sāka tos grauzt. Kad beidzot Smadzenēs nozuda pēdējā kartīte no lielās kaudzes, Ķel­vina nobālusi sacīja:

—  Kaut kas nav labi.

Lenings tikko varēja izdabūt vārdus pāri lūpām:

—  Tas nevar būt. Vai Smadzenes … būtu pagalam?

—       Domātāj! — Sjūzena Ķelvina visa trī­cēja. — Vai tu dzirdi mani, Domātāj?

—       Oho! — atskanēja nevērīga atbilde. — Ko jums vajag?

— Atrisinājumu …