Iebrukums

Tikai pirms dažiem mēnešiem, kad uz Zemes val­dīja miers un cilvēce jau labu laiku bija pārāk le­pojusies ar saviem sasniegumiem, lai domātu par postīšanu, bija sācies savāds karš. Ļaudīm pat šķita, ka sākusies jauna ēra, kas ir daudz svarīgāka par Amerikas atklāšanu pirms vairākiem gadsimtiem.

Tas tomēr bija sācies vēl agrāk, lai gan ne daudz agrāk par gadiem desmit. Varena upe līkumoja cauri garai virknei ieleju, kuras ietvēra lēzenus kalnus. Te bija ciedru, priežu un desmitiem citu koku sugu pārpilnība. Tas bija liels, skaists mežs, tik skaists, ka valdība bija uzskatījusi par nepieciesamu pārvērst tā izcilāko daļu par nacionālo rezer­vātu.

Uz šejieni plūda apmeklētāji no visas zemes un daudzām ārvalstīm. Ģeologi vasaras atvaļinājumu laikā bija izpētījuši rezervātu. Ielejas un upe viņus tā ieinteresēja, ka darbs kļuva par tiešām patīkamu aizraušanos. Vienā no plašākajām ielejām kādreiz bija pleties milzīgs ezers. Pirms vairākiem tūksto­šiem gadu upei, kas ieplūda ezerā, bija izdevies iz­grauzt ceļu kādā vietā, kur kalnos bija mīkstāki ieži, un ezers bija ieplūdis vispirms nākamajā ielejā un beidzot pāri tuksnešainai zemes joslai — okeānā.

Vietā, kur bija izlauzušies senā ezera ūdeņi, vēl bija saglabājies neliels, bet ūdeņiem bagāts ūdens­kritums. Laiku pa laikam ūdenskritumu mēdza aplū­kot inženieri, mēģinot noteikt, vai te nevarētu uzcelt elektrostaciju. Un katru reizi viņi secināja, ka ūdens­kritums nav tā vērts. Ūdens līmeņu starpība bija ne­nozīmīga, bez tam pagaidām šajā apgabalā nebija lielas vajadzības pēc elektroenerģijas.

Vēlāk tikai pārdesmit jūdzes no ūdenskrituma at­klāja lielus boksītu krājumus. Nu radās vajadzība pēc elektroenerģijas, un valdība nolēma piespiest upi veikt derīgu darbu. Ģeologu ziņojumi palīdzēja teh­niķiem sastādīt rīcības plānu. Veco pāreju, kuru kādreiz bija iznīcinājusi senā ezera ūdens straume, un arī pašu ezeru vajadzēja atjaunot. Tādā veidā tiktu iegūts nepieciešamais daudzums enerģijas alu­mīnija rūpniecībai un vēl atliktu pietiekami daudz ūdens, lai varētu apūdeņot samērā lielās sausās pla­tības ap boksītu atradnēm; šim nolūkam labi node­rētu kanāls, pa kuru tai pašā laikā varētu transpor­tēt rūdu un alumīniju uz biezāk apdzīvotajiem valsts rajoniem.

Modernās celtniecības metodes, kas bija pilnvei­dotas līdzīga rakstura darbos, deva iespēju to visu paveikt diezgan viegli. Kamēr turpinājās pētījumi, tapa ari projekts. Kad aizsprosts beidzot bija uz-r celts, katrs varēja pārliecināties, ka tas ir pēdējais vārds aizsprostu būvniecībā, tik, neparasta bija tā konstrukcija. Ūdenim ielejā ceļoties, sekcijas varēja pievienot aizsprostam, un to aizturētā ūdens spie­diens noturēja aizsprostu vietā. Volters Hārlings, kas ar savu enerģiju un radošo talantu pēc ilgas konkurences ar daudziem citiem aizsprosta konstru­ēšanā bija ieguvis valdības uzticību, bija visu celt­niecības darbu dvēsele un smadzenes. Reizē ar aiz­sprostu auga viņa slava. Kad darbi bija pabeigti, reklāmas birojs ar sava sabiedrisko attiecību kan­tora starpniecību varēja lepni paziņot, ka uz Zemes nav lielāka, skaistāka un ekonomiski izdevīgāka mākslīgā ezera par šo. Lieki piebilst, ka pasaulē ne­bija arī modernākas un varenākas spēkstacijas.

Spēkstacija darbojās nevainojami. Lai kā auga alumīnija rūpnīcas vajadzības, tā vienmēr bija apgādāta ar nepieciešamajiem miljoniem kilovat­stundu. Finansu ministrijā Hārlinga aizsprosta pie­minēšana vienmēr izraisīja neviltotu sajūsmu. Aiz­sprosts bija nevainojams pat no grāmatvedības viedokļa, kas ir visai reta parādība. Trīsarpus gadu laikā negadījās neviena kļūme, ja neskaita to, ka kādam bija izdevies nozagt deviņdesmit tūkstošus kilovatu, līdz vainīgo noķēra.

Nelaime atnāca pēkšņi kādā pavasara vakarā, kad inženieri mierīgi sēdēja un labpatikā vēroja daudzās skalas, izjūtot apmierinātību, kādu rada ideāls darbs

ideālos apstākļos. Viņi juta — un tā ari būtu pa­teikuši, ja kāds tiem jautātu —, ka dzīvo uz visla­bākās planētas un tieši īstajā laikā.

Piepeši mēraparātu bultiņas sāka neprātīgi šau­dīties. Tās, kurām vajadzēja atrasties uz nulles, rā­dīja neticamas pārslodzes. Citas noslīdēja līdz nullei un izturējās tā, it kā izmisīgi pūlētos rādīt negatīvas vērtības. Haotiski iemirgojās desmitiem signāllam- piņu. Sāka skanēt gandrīz visi trauksmes zvani… Bet pat to skaņa bija neparasta — tie zvanīja nesa­karīgi, savādā, aprautā ritmā, kādu nevar radīt pa­rastie elektriskie zvani. Radio, no kura līdz šim bija plūdusi klusa mūzika, sāka izdot skaņas, kas atgā­dināja sliktu artilērijas kanonādes trokšņa imitāciju.

Sāka zvanīt telefoni — arī tajos bija dzirdama tā pati aprautā rīboņa, kas trauksmes zvanu skaņā, — un, ja kāds pacēla klausuli, kļuva dzirdama tāda pati pērkonīga dārdoņa, kāda nāca no radio skaļruņa.