Inženiera Garina hiperboloīds

Pulksten piecos nākamajā dienā viņa mašīnu apšau­dīja …

Pulksten astoņos, drāžoties caur kādu pilsētiņu, viņš redzēja plīvojam revolūcijas karogus un dzirdēja dzie­dam cilvēkus …

Viņš joņoja visu nākamo nakti — uz rietumiem, uz Klusā okeāna krastiem. Rītausmā, liedams benzīnu, bei­dzot sadzirdēja no skaļruņa melnās rīkles labi pazīstamo Šeļgas balsi.

— Uzvara, uzvara … Biedri, manās rokās — varens revolūcijas ierocis — hiperboloīds …

Nošņirkstinājis zobus, nenoklausījies līdz beigām, Ga­rins aiztraucās tālāk. Pulksten desmitos no rīta viņš ieraudzīja šosejas malā pirmo plakātu; uz finiera plāksnes milzīgiem burtiem stāvēja rakstīts:

«Biedri. .. Diktators saņemts dzīvs. Taču izrādījās, ka diktators ir Garina dubultnieks, fiktīva persona. Pjotrs Garins aizmucis. Viņš bēg uz rietumiem … Biedri, parā­diet modrību, aizturiet diktatora mašīnu … (Sekoja pa­zīmes …) Garins nedrīkst izbēgt no revolucionārās tiesas..

Dienas vidū Garins konstatēja, ka viņam paka] dze­nas motocikls. Viņš nedzirdēja šāvienus, bet desmit cen­timetrus atstatu no viņa galvas mašīnas stiklā parādī­jās lodes izurbts caurums ar plaisājumiem. Pakausim kļuva salti. Viņš izspieda visu gāzi, kādu mašīna varēja dot, metās aiz paugura, nogriezās uz mežainiem kal­niem. Pēc stundas iedrāzās aizā. Motors sāka pagurt un noslāpa. Garins izlēca laukā, sagrieza stūri, nolaida ma­šīnu pa nogāzi lejā un, ar mokām ielocīdams kājas, sāka rāpties pa krauju uz priežu silu.

No augšas viņš redzēja, kā pa šoseju aiztrauca trīs motocikli. Pakaļējais apstājās. Apbruņots, līdz viduklim kails vīrs nolēca no tā un pārliecās virs bezdibeņa, kur čurnēja diktatora sadragātā mašīna.

Mežā Pjotrs Petrovičs novilka visas drēbes, izņemot bikses un apakškreklu, sagraizīja zābaku ādu un devās meklēt tuvāko dzelzceļa staciju.

Ceturtajā dienā viņš aizkļuva līdz vientuļai piejūras muižai Losandželosas tuvumā, kur angārā karājās viņa dirižablis, kuru katru brīdi gatavs izlidot.

124

Rītausma iekvēlojās pie skaidrām debesīm. Okeāns kūpēja rožainā dūmakā. Garins, izliecies pa dirižabļa gondolas logu, ar grūtībām binoklī sameklēja dziļi lejā

sīku jahtas čaumalu. Tā snauda uz spoguļgluda ūdens, kas vīdēja cauri vieglam miglas plīvuram.

Dirižablis sāka nolaisties. Tas viscaur mirdzēja sau­les staros. Uz jahtas dirižabli pamanīja, uzvilka ka­rogu. Kad gondola pieskārās ūdenim, no jahtas atrāvās laiva. Pie stūres sēdēja Zoja. Garins tikko viņu pazina — tik novājējusi bija viņas seja. Viņš ielēca laivā, ar smaidu, it kā nekas nebūtu noticis, apsēdās blakus Zo­jai, paplikšķināja viņai pa roku:

—   Priecājos tevi redzēt. Neskumsti, drostaliņ, — par to nospļauties. Ievārīsim jaunu jezgu . . . Nu, kāpēc tu nokar degunu? . ..

Zoja, saraukusi uzacis, novērsās, lai neredzētu viņa seju.

—   Es nupat apbedīju Jansenu. Esmu nogurusi. Ta­gad man viss . . . viss ir vienaldzīgs.

No horizonta malas pacēlās saule, milzīga bumba uzripoja virs zilā tuksneša, un migla pagaisa kā māns.

Izklājās saules ceļš, laistīdamies eļļaini spīdošiem mirguļiem, uz tā kā melns siluets iezīmējās trīs «Arizo­nas» slīpie masti un režģotie tornīši.

—   Vannu, brokastis un — gulēt, — noskaldīja Garins.

125

«Arizona» uzņēma kursu uz Zelta salu. Garins no­lēma dot triecienu nemierniekiem pašā sirdī — ieņemt lielo hiperboloidu un šahtu.

Jahtai tika nocirsti masti, abi hiperboloīdi uz pīķa un pakaļgalā nomaskēti ar dēļiem un buraudeklu, lai izmainītu kuģa profilu un varētu neuzkrītoši piebraukt pie Zelta salas.

Garins bija pašpārliecināts, enerģisks, jautrs, viņš atkal bija atguvis labu garastāvokli.

Nākamās dienas rītā kapteiņa palīgs, kas pēc Jan­sena nāves bija pārņēmis kuģa komandēšanu, ar bažām norādīja uz spalvu mākoņiem. Tie ātri pacēlās no okeāna austrumu malas, pārklāja debesis milzīgā, desmit ki­lometru augstumā. Tuvojās vētra, varbūt viesuļvētra — taifūns.

Garins, aizņemts ar saviem apsvērumiem, pasūtīja kapteini pie velna.

—   Nu, taifūns — priekš kaķiem. Palieliniet āt­rumu …

Kapteinis drūmi raudzījās no tiltiņa uz debesīm, kas strauji ietinās mākoņos. Pavēlēja aizvērt lūkas, nostip­rināt uz klāja laivas un visu, kas varētu tikt noskalots.

Okeāns satumsa. Rāvieniem uzbrāzmoja vējš, ar draudīgu aurošanu brīdinādams jūrniekus par tuvo ne­laimi. Viesuļvētras vēstnešu — augsto spalvu mākoņu vietā sāka velties zemi, mutuļojoši mākoņi. Vējš aizvien varenāk sabangoja jūru, pārskrēja nemierīgām ņirbām pār milzīgajiem viļņiem.

No austrumiem kā aitāda sāka klāties zems, melns mākonis ar svina pelēku dziļumu. Vēja brāzmas kļuva negantas. Viļņi vēlās pār bortu. Un ņirbas vairs neburnīja pelēcīgi salto viļņu muguras, vējš norāva no tām veselus palagus, ietina visu ūdens putekļu miglā …

Kapteinis teica Zojai un Garinam:

—   Ejiet lejā. Pēc ceturtdaļstundas mēs būsim tai­fūna centrā. Motori mūs neglābs.