Kad būs uzvarēts laiks

— Ja izdalīt izredzētajiem, tad kam? Varbūt pēc amatiem? Zinātņu doktoram izsniegt, bet kandidātam — ne … Vispār, kas un kā noteiks — kam dot un kam nedot?

— Izdalīt visiem? Lieliski. Runa nav par planētas iedzīvotāju skaita pārāk straujo palielināšanos. Šī problēma ir sarežģīta, taču pilnīgi atrisināma. Ne jau te tas suns aprakts. Ja zalcs izdala visiem, tad arī Franko? Un visai kapitālistiskajai pasaulei? Ak, ne jau absolūti visiem. Kas tad to izlems? Kas un kā? Sāksim atkal apspriest, piemēram, kas ir Pikaso: izcils mākslinieks (izsniegt zirnīti) vai formālists, pagrimušās buržuāziskās mākslas apoloģēts (nedot zirnīti) . . .

— Izsniegt zāles tikai mūsu zemē? Lieliska ideja. Nedāvāsim nemirstību Heizenbergam, Ešbijam, Sent-Djerdjam, Kusto, Čaplinam, Sikeirosam, Raselam .. . Lūk, tā. Jums pašam radīsies vēl desmitiem līdzīgu jautājumu. Domājiet! Domājiet. Tas nāk par labu.

Negaidīti Panarins ierunājās pavisam citādā tonī, bez parastās dzēlības:

— Par nemirstības problēmu nevajag domāt nemaz vai arī domāt godīgi, bez aplinkiem.

Panarinam ir taisnība.

Ir tikai viens domāšanas veids — skatīties patiesībai acīs. Te nevar būt apstākļu, kas attaisnotu nepieciešamību piemiegt acis vai vispār novērsties.

Šī saruna notika vēl Harkovā, pirms lidojuma uz ziemeļiem. Pa ceļam Panarins

neatlaidīgi rakņājās žurnālos, un man bija laiks padomāt. «Nemirstības zirnīšiem» nāca līdz ļoti daudz sarežģītu un savstarpēji saistītu problēmu, kas skāra burtiski visas cilvēka esamības puses: sociālās attieksmes, politiku, ģimeni…

Un es atkal no jauna, bet šoreiz jau patstāvīgi, pārcilāju nemirstības iespējamos variantus.

Saglabāt ikvienam viņa vecumu? Tas nav atrisinājums, jo nāks jaunas paaudzes un tām atkal un atkal izvirzīsies jautājums: kādā vecumā iedzert zirnīšus? Mūžīgs vecums ir apšaubāma velte. Tātad — mūžīga jaunība? Bet cilvēkam tad būs jauns ķermenis un simtiem gadu veca atmiņa, kas glabās simt un trīssimt gados pārdzīvoto, un simt, trīssimt vai piecsimt gados notrulināta uztveres spēja … Jā, vienīgais pieņemamais variants ir normāla dzīve un atjaunināšanās, vecumam iestājoties. Ne tikai fiziska, bet zināmā mērā — arī garīga atjaunināšanās.

Un tomēr — kādā mērā?

Te nu tā ir — nemirstības problēmas pirmā būtība: nebeidzama jautājumu virkne un nekādas iespējas tuvoties otrajai būtībai.

Pilnīgai (vai gandrīz pilnīgai) garīgai atjaunināšanai nav jēgas. Tā pielīdzināma viena cilvēka nāvei un jauna cilvēka piedzimšanai. Tātad, runa var būt tikai par atgriešanos jaunībā.

Atgriešanās jaunībā. Bet zināšanas, zinātniskā pieredze — kā būs ar tām? Vai saglabāt, lai pēc tam Varētu iet tālāk? Vilinoši. Tad jāsaglabā arī tas, kas mākslinieku vērš māksliniekā, bet komponistu komponistā. Taču tas nozīmē saglabāt (loks noslēdzas!) atmiņu par redzēto, dzirdēto, pārdzīvoto. Jo zinātnieks nebūs vairs zinātnieks, ja no viņa atmiņas izsvītros pārdzīvoto.

Tātad — nesaglabāt zināšanas? Vai arī izmantot filtru: lai zūd, tā sakot, dzīvē gūtās zināšanas un paliek gudrības, kas smeltas no mācību grāmatām un literatūras? . . .

Un šai brīdī, jautājumu ķēdes reakcijas nomākts, es nodomāju: labi (un likumsakarīgi), ka nemirstības problēmas atrisināšanai ir apvienojusies Panarina neizsīkstošā enerģija ar Vitovska humānismu.

Panarins un Vitovskis ir apmēram viena lieluma zinātnieki. Taču rakstīt par Vitovski ir daudz grūtāk nekā par Panarinu, es pat nepūlēšos to darīt. Starp citu, par vienu detaļu* tomēr noteikti jārunā.

Vitovskis valkā dūmakainas brilles. Jau agrāk biju kaut kur lasījis vai arī dzirdējis, ka Vitovskis sabojājis redzi, eksperimentēdams pats ar sevi. Šeit, klīnikā «Dižais piekūlis», pavadot laiku garās sarunās ar Vitovski, man ne reizi vien radās liela vēlēšanās pajautāt viņam par šiem izmēģinājumiem. Brilles bija no parasta dūmakaina stikla, tātad tas nav redzes defekts. Gadījās, ka Vitovskis noņēma brilles uz terases — spilgtā saules gaismā. Bet nekad viņš tās nenoņēma vāji apgaismotā istabā.

Reiz (tas bija trešajā dienā pēc ierašanās klīnikā) mēs ar Panarinu pastaigājāmies pa ārējo terasi. Piepeši es izdzirdēju spalgu svilpienu, atskatījos, tomēr nevienu neredzēju.

— Tas nāca no debesīm, — teica Panarins. Dižais piekūns. Jurija Petroviča mīļākais putns. Dižais piekūns neuzbrūk putniem, kad tie atrodas uz zemes. Jurijs Petrovičs saskata šajā rīcībā cildenuma izpausmi. Toties gaisā dižais piekūns ir lielisks mednieks. Atrazdamies lielā augstumā, tas izraugās sev medījumu un tad pikē ar fantastisku ātrumu: kādus simt metrus sekundē, pat vairāk. Dzīva lode. Un trāpa nekļūdīgi. Saskatīt piķējošu piekūnu var vienīgi Jurijs Petrovičs. Pārējie dzird tikai svilpienu.

Es jautāju, kā Vitovskis spēj ieraudzīt piķējošu dižo piekūnu. Panarins atbildēja: