Klaiņošana augstākajā līmeni

Misteļrs Sautfīlds ar visu ķermeni pagriezās pret Albertu un ielūkojās viņam tieši acīs. Alberts bija pārāk satraukts, lai novērstu skatienu. Mistera Saut­fīlda līdz šim ne ar ko neievērojamais zods tagad izslējās un krūtis svarīgi izriezās.

—   Cik es saprotu, jūs esat lietpratējs augu meta- bolismā?

Arī viņa balss šķita pieņemamies spēkā un no­grūstam pār Albertu no visiem kabineta stūriem.

—   Vai, pēc jūsu domām, briesmas ir pietiekami lielas, lai šķiestu apgabala direktora laiku?

Tas nebija godīgi. Misters Sautfīlds pret Dž. Albertu Larū! Spēki bija smieklīgi nevienādi. Un turklāt Alberts, pēc tam kad pārāk ilgi bija pasīvi vērojis, tagad bija negaidot pārsteigts un satriekts ar pārmetumu, ka veltīgi šķiedis mistera Sautfīlda laiku … ka viņa priekšlikums ne vien nav uzma­nības vērts, bet turklāt veltīgi izšķiedis apgabala direktora laiku.

Alberts pūlējās runāt.

Protams, tagad, kad misters Sautfīlds bija uzsla­vējis mistera Demaresta uzstāšanos, viņš būs iecie­tīgs, ņems vērā Alberta nepietiekamo pieredzi un negaidīs no viņa pārāk daudz. Alberts pūlējās bilst kādu vārdu.

Bet viņš nespēja atvērt muti.

Tā sēžot un blenžot uz misteru Sautfīldu, viņš juta, ka viņa pleci sagumst un muskuļi kļūst ļengani.

Kels gandrīz dabiskā balsī sacīja:

—    Jā.

Ar to pietika, lai gan tik tikko. Alberts nočukstēja «jā», pats nobijies par savu drosmi.

Misters Sautfīlds vēl brīdi no augšas nolūkojās uz viņu. Tad viņš sacīja:

—   Labi, apgabala direktors jūs pieņems. Mister Demarest, pavadiet viņus.

Alberts sekoja misteram Demarestam. Visa viņa uzmanība bija sakoncentrēta uz to, lai atgūtos no mistera Sautfīlda.

Viņš bija cēlies, pateicoties misteram Dema­restam. Bet kā lai viņš būtu noturējies šādā līmenī? Kā viņam vajadzēja izturēties, lai atvairītu mistera Sautfīlda galvu reibinošās personības ietekmi?

Alberts vēl un vēl domās atsauca atmiņā šo epi­zodi, pūlēdamies izdarīt tajā labojumus. Beidzot tas viņam ari izdevās, vismaz domās. Viņš saprata, kā viņam būtu vajadzējis izturēties. Viņam būtu vaja­dzējis turēt plecus taisni, nesasprindzināt balss sai­tes un nebaidīties krustot skatienus ar misteru Saut­fīldu. Tagad viņš to saprata.

Izslējies, stingrā solī viņš gāja aiz mistera Dema­resta, un uz viņa lūpām pat rotājās kaut kas līdzīgs augstprātīgam smaidam.

Viņš jutās spējīgs viens pats tikties ar misteru Sautfīldu un, tā kā misters Sautfīlds galu galā nebija apgabala direktors, tikties pat ar apgabala direktoru!

Viņi apstājās pie masīvām dubultdurvīm, kuras apsargāja pilnīgi nekustīgs cilvēks ar automātu.

—      Draugi, — misters Demarests jautrā vientie­sībā sacīja, — vēlu jums vislabākās sekmes.

Kels pēkšņi likās satriekts, tomēr, cik vien iespē­jams, nevērīgi (lai gan ar to viņam neizdevās ap­muļķot pat Albertu), jautāja:

—    Vai jūs nenāksiet kopā ar mums?

—      O, nē! Misters Sautfīlds man lika tikai atvest jūs šurp. Darīdams vairāk, es pārkāpšu savas piln­varas. Bet es jums novēlu vislabākos panākumus, draugi!

Kels sirsnīgi atvadījās. Bet, kad viņš pagriezās pret Albertu, viņa balsī bija dzirdams izmisums:

—    Pilnīgs atteikums.

Alberts tikai ar pūlēm aptvēra šo vārdu jēgu.

—      Bet. . . mums taču atļāva doties ar ziņojumu pie apgabala direktora, vai ne?

Bursma bezcerīgi paraustīja plecus.

—      Vai tiešām jūs nesaprotat, Albert? Bez Dema­resta mūsu ziņojums negūs panākumus. Sūtīdams mūs pie apgabala direktora vienus, misters Saut­fīlds ar to pašu ir mums atteicis.

—    Kel, vai arī jūs domājat atkāpties?

—      Nu, nē! Mēs varam tikai lepoties, ka esam ti­kuši tik tālu, Albert. Tagad jādodas uz priekšu, ka­mēr vien iespējams.

Alberts piegāja pie masīvajām durvīm. Brīdi viņš nobažījies vērās bruņotajā sargā, bet tas viņus ne­apturēja. Taisnību sakot, viņš pat aci nepamirk­šķināja.

Alberts vaicāja Kelam: . — Tātad mums vēl ir izredzes?

—    Nē, mums nav izredžu.

Viņš sāka grūst vaļā durvis, tad atkal brīdi vil­cinājās.

—    Bet jūs taču darīsiet visu, kas ir jūsu spēkos?

—     Domāju gan! Ne jau katru dienu ir izdevība iesniegt priekšlikumu apgabala direktoram.

Alberts apņēmīgi izslējās un sagatavojās atsist uzbrukumu, kas būtu divreiz spēcīgāks par to, uz kādu bija^ spējīgs misters Sautfīlds. Viņam prātā bija tikai viena doma — jāsaglabā savs komersanta spars. Viņš jutās kļuvis par dažām collām garāks un pat lūkojās no augšas uz Kelu un viņa pe­simismu.

Kels atgrūda durvis, un viņi iegāja iekšā.

Apgabala direktors vientuļi sēdēja krēslā ar taisnu atzveltni pie vienkārša rakstāmgalda pavisam pa­rastā kabinetā, kas nemaz nebija lielāks par vai­rumu kabinetu.

Apgabala direktors bija sieviete.

Viņa bija ģērbusies kā parasta ierēdne, tikpat ne­uzkrītoši kā mis Drūrija. Taisnību sakot, viņa izska­tījās līdzīga mis Drūrijai, ja tai būtu par piecpa­dsmit gadiem vairāk. Bez šaubām, viņai bija tie paši melnie mati un maigais sejas ovāls.

Kāds pārsteigums! Patīkams pārsteigums. Alberts jutās vēl lielāks un pašapzinīgāks nekā otrpus dur­vīm. Protams, ar šo mātišķīgo, nekaitīgo būtni viņam veiksies!