Labas zīmes

- Tu saki? Paklau, arī tu šobrīd esi šeit tikai tāpēc, ka Agnese to paredzēja. Vai izdomāji, ko teikt pulkvedim? Ja mēs līdz viņam tiksim, bet diez vai tā būs.

- Ja rīkosimies saprātīgi...

- Paklau, es zinu, kas mūs tur sagaida, Anatēma! Pie vārtiem stāv liela auguma bruņoti sargi ar baltām ķiverēm un īstiem ieročiem, saproti, kas šauj ar īstām svina lodēm, kas var ieskriet tavā ķermenī, pariņķot un pa to pašu caurumu izkļūt laukā. Tu nepagūsi pat pateikt: Atvainojiet, mums ir pamats domāt, ka tūlīt sāksies Trešais pasaules karš, un sāksies tas tieši te. Viņiem ir nopietni vīri maisveida žaketēs, kas aizvedīs tevi uz mazu istabu bez logiem un jautās, piemēram, vai nesastāvi kādā nelāgā organizācijā (bet tādas jau ir visas Lielbritānijas politiskās partijas). Un...

- Tūlīt jau būsim klāt.

- Skat, tiešām vārti, dzeloņdrātis un viss pārējais! Varbūt būs arī suņi-cilvēkēdāji!

- Manuprāt, tu esi pārāk satraukts, - Anatēma klusā balsī atbildēja, paceldama no grīdas pēdējās kartītes.

- Pārāk satraukts? Nē! Es aukstasinīgi apsveru, vai mani kāds nenošaus!

- Agnese noteikti būtu to pieminējusi. Tādos jautājumos viņa bija ļoti precīza.

Anatēma sāka izklaidīgi pārcilāt kartītes.

- Vai zini, - viņa teica, uzmanīgi pārdalīdama un salikdama divas kaudzītes kopā. - Kaut kur lasīju par sektantiem, kuri datorus uzskata par velna rīkiem. Viņuprāt, Armagedons atnāks tāpēc, ka Antikrists labi pārzinās datorus. Tas laikam pieminēts arī Atklāsmes grāmatā. Ja nemaldos, lasīju nesen laikrakstā...

-Daily Mail... Vēstule no Amerikas, hm, trešajā augustā, - Ņūtons atsaucās, - uzreiz pēc raksta par sievieti Vormsā, Nebraskas štatā, kas mācīja pīlei spēlēt akordeonu...

- Mjā, - Anatēma atbildēja, izlikdama kartītes sev klēpī ar uzrakstiem uz leju.

Tātad datori ir velna rīki? Ņūtons prātoja. Iespējams. Kāds jau tos pārvalda, bet, protams, ne jau es.

Automašīna ar rāvienu apstājās.

Karabāze izskatījās smagi cietusi. Ieejas priekšā bija sagāzušies vairāki milzīgi koki, un daži vīri ar ekskavatoru mēģināja tos novilkt malā. Dežurējošais sargs garlaikoti viņus vēroja, bet tad pagriezās un salti uzlūkoja Ņūtona automašīnu.

- Labi. Izvēlies kartīti!

3001. Ērgļu ligzdas vārtu priekšā nogāzās milzīgs osis.

- Un tas būtu viss?

-Jā. Mēs uzskatījām, ka tas saistīts ar krievu revolūciju. Brauc taisni uz priekšu un tad pagriezies pa kreisi!

Aiz līkuma parādījās šaura šķērsiela, no kuras pa kreisi stiepās bāzes žogs.

- Un tagad nobrauc malā! Tur parasti stāv automašīnas, un neviens mūs neievēros, - Anatēma sacīja.

- Kas tā par vietu?

- Vietējo mīlas pārīšu iela.

- Varbūt tāpēc man šķiet, ka bruģis ir no gumijas?

Viņi labu gabalu gāja pa ēnaino ielu gar žogu, līdz

ieraudzīja osi. Agnesei bija taisnība. Tas bija uzgāzies tieši uz žoga.

Uz tā stumbra sēdēja sargs, smēķēdams cigareti. Melnādainais. Ņūtons vienmēr jutās vainīgs afroamerikāņu priekšā, domādams, ka tie apsūdz viņu par diviem vergu tirdzniecības gadsimtiem.

Ieraudzījis viņus, sargs piecēlās, taču tūlīt atslāba.

- A, Anatēma, sveicināta! - viņš teica.

- Sveiks, Džordž! Drausmīga vētra, vai ne?

- Traka gan.

Viņi devās tālāk. Sargs skatījās nopakaļ, līdz abi pazuda skatienam.

- Paziņa? - Ņūtons centās runāt bezrūpīgi.

- Protams! Dažreiz viņi nāk uz krodziņu. Patīkami cilvēki - kārtīgi un tīrīgi.

- Ja mēs ietu iekšā, vai viņš šautu? - Ņūtons pajautāja.

- Varbūt iebaidīšanai notēmētu, - Anatēma atbildēja.

- Man ar to pietiktu. Ko tu ieteiksi tagad darīt?

- Nu, Agnese noteikti kaut ko zināja. Tāpēc, manuprāt, jānogaida. Tagad, kad vējš pierimis, nav vairs tik ļauni.

- Nūja, - Ņūtons skatījās uz mākoņiem, kas biezēja pie apvāršņa, un tad piebilda, - vecā labā Agnese.

ritmiski mīdams pedāļus, Ādams brauca pa ceļu. Suns skrēja nopakaļ, ik pa brīdim mēģinādams iekost aizmugures riepā tīrā prieka pēc.

Kaut kas noklikšķēja, un uz pievadceļa parādījās Pipars. Viņas divriteni nevarētu sajaukt ne ar vienu citu. Ar veļas knaģi pie riteņa bija piesprausts kartona gabals - viņa uzskatīja, ka tas ir uzlabojums. Dzirdot tādu troksni, kaķi jau divu šķērsielu attālumā metās projām.

- Manuprāt, tuvāk būs pa Droverleinu un tad caur Raundhedas mežu, - Pipars ierosināja.

- Tur baigie dubļi, - Ādams sacīja.

- Protams, - Pipars nervozi atbildēja. - Tagad taču visur dubļi. Jābrauc gar krīta raktuvēm, tur vienmēr sauss. Bet pēc tam gar notekūdeņu staciju.

Braiens un Venslideils piebremzēja aiz viņiem. Vensli-deila velosipēds bija melns, mirdzošs un praktisks. Braiena divritenis savulaik, iespējams, bija balts, bet tagad krāsu sedza bieza dubļu kārta.

- Pēdējais stulbums saukt to par militāru bāzi, - Pipars izmeta. - Biju tur atvērto durvju dienā un neredzēju nedz ieročus, nedz raķetes, nekā. Tikai slēdžus un skalas. Spēlēja pūtēju orķestris.

- Jā, - Ādams piekrita.