Читаем Laiku Bende полностью

Laiku Bende

- Un jūs - kā daļa no operatora apziņas un dvēseles, - pasmaidīja Zlatkovs. - Un, iespējams, arī šis pāris. - Viņš pamāja uz Ruslanu un Nadeždu. - Visums sākās ar mīlestību, un Laiku Sākumā var iekļūt tikai ar mīlestību sirdī.

Klajumiņā vārtu priekšā iestājās klusums. Visi klusējot skatījās uz četriem zinātniekiem, kas bija līdzīgi viens otram ne tikai ārēji, bet arī iekšēji.

- Kas jūs esat, Atanas? - lēnām izrunāja Ždanovs-Ivora tēvs.

Zlatkovi apmainījās skatieniem un identiskiem smaidiem.

- Mēs esam cilvēki, tāpat kā jūs visi. Bet mēs esam arī tā līmeņa simbols, kuru cilvēks varētu sasniegt. Hieroglifs no bezgalības. Noslēpuma nesēji. Un vēl mēs esam arī Tiesnesis, viens no tiem, kurus Bende nevarēja ne pierunāt, ne uzpirkt, ne piespiest kalpot viņam.

- Tātad jūs visu zinājāt jau no pašā sākumā? Par operatora iespējām, par mūsu ceļu ...

- Diemžēl ne visu, - Zlatkovs papurināja galvu. - Daudz kas arī mums paliek slēpts. Piemēram, mēs nezinām, kā beigsies operatora tikšanās ar Matricas Zaru vai, kā to vēl var nosaukt, ar Visuma Māti. Un vai viņš spēs vispār satikties ar Radītāju, neskatoties uz visu savu potenciālu?

- Kāpēc jūs neiejaucāties agrāk, kad bijām uz nāves robežas? - Garaņins drūmi jautāja.

- Tāpēc ka operatoram bija jānobriest, jāiziet pārbaudījums un jāpaceļas uz augstāku līmeni, uz citu kvalitāti. Viņam to vajadzēja sasniegt tikai ar jūsu palīdzību. Mums nebija tiesību iejaukties pirms laika.

- Nu, labi, pieņemsim, ka viņš tur ieies... viņi tur ieies. Ko tālāk? Vai Spēle apstāsies? Vai Koks pārstās sabrukt un atjaunosies iepriekšējā apjomā? Vai mūsu Zari "nenokaltīs"?

- Mēs nezinām, - Zlatkovs ceturtais pašūpoja galvu. - Varbūt Visumi, kuros jūs esat dzimuši, vēl nepastāv. Varbūt tie neparādīsies vispār. Varbūt viss Koka zarošanās process sāksies citādi un pēc citādiem principiem, ja radīsies tāds laiks, pēc kura vadības sistēma - transgress - vispār nebūs vajadzīgs. Bet mēs esam pārliecināti par vienu: Visums mainīsies! Tāds kādu to izveidoja Radītājs, tas vairs nebūs nekad.

- Bet kas tad būs? - Mirjama klusi jautāja.

Zlatkovi uz viņu paskatījās ar vienādi piemiegtām acīm.

- Tagad viss ir atkarīgs no jums. Mēs nevaram izteikt to, kas nav izsakāms ar vārdiem.

Ivors satika Mirjamas skatienu, attapās, apskāva viņas plecus, klusi, it kā pie sevis sacīja:

Man atklājās, ka laika nav,

Ka planētas neveido debesīs rakstus,

Ka nemirstība nāvē ved,

Ka pēc nāves nemirstība gaida.

- Pilnīgi iespējams, - Zlatkovs pamāja ar galvu.

Ivors atskatījās uz Ruslanu un pamāja:

- Pievienojies, kaptein. Grēks neizmantot iespēju pabūt Laiku Pirmsākumā.

Ruslans, apmainījies skatieniem ar Nadeždu, satvēra viņas roku, svārstīdamies paskatījās uz Garaņinu, uz saviem bijušajiem padotajiem.

- Ej, ej, - Garaņins norūca. - Tās ir tavas tiesības, tu to esi pelnījis.

- Mēs tevi pagaidīsim šeit, komandier, - piebilda Gena Markins.

Ruslans un Nadja tuvojās pirmajam pārim. Zlatkovi atkāpās malā.

- Mēs tiešām visi pagaidīsim šeit, operator. Veiksmi jums!

Zeme nodrebēja zem cilvēku kājām, un no tās dziļumiem atskanēja zems, izgaistošs dārdiens.

- Kas tas ir? - Oļegs Borisovičs pacēla pie auss roku.

- Viņš dusmojas, - Zlatkovs pasmīnēja.

- Kurš tad?!

- Sākotnēji Otrais. Mēs viņu apspēlējām. Tagad viņš nevarēs aizstāt Sākotnēji Pirmā radīto, ar saviem veidojumiem un idejām. Viņš zaudēja.

Pie Ivora pienāca viņa tēvs, neko neteicis apskāva viņu, noskūpstīja uz abiem vaigiem un atkāpās. Pārējie "hronodesanta" pārstāvji sekoja viņam, lai atvadītos.

- Uz tikšanos! - Vīrieši pacēla dūres.

Ivors ciešāk saspieda Mirjamas roku, izstiepa otru Ruslanam un visi četri iegāja zeltainās gaismas straumē...

Neviens no palikušajiem nepamanīja, ka aiz muguras uzradās brovejs Mimo. Viņa acis uzzibsnīja ar drūmu uguni, viņš ar ziņkāri mēģināja saskatīt ainavu aiz vārtiem, nespēja, pasmīnēja un izkūpēja gaisā. Pazuda.

Vai uz ilgu laiku? Kas zina?..