Lampas bērni 3 grāmata Kobru karalis no Katmandu

Džons un Filipa Gonti gatavojās svinēt savu pirmo dzimšanas dienu kā džini, jo tiem visas iepriekšējās ne­maz netiek skaitītas. Džina pirmā īstā dzimšanas diena iekrīt tikai nākamajā gadā pēc gudrības zobu izraušanas un sava spēka iegūšanas.

-    Vai tu gribi teikt, ka es esmu tikai gadu vecs? Džons jautāja savai mātei džinei.

-    Tā tas ir, mīļais, Gonta kundze atbildēja.

Džons šķita šausmu pārņemts. Tu joko.

-   Vai tas nozīmē, ka uz mūsu tortes būs tikai viena svecīte? Filipa jautāja.

-    Tieši tā. Starp citu, šo paražu uz tortes iedegt uguni cilvēki ir aizguvuši no mums.

Bet Džons nespēja rimties. Tas taču nav godīgi, viņš neatlaidās, un savā ziņā ir mulsinoši. Saproti, ja kāds, atnācis uz mūsu dzimšanas dienu, to atklās, viņš smiesies.

-     Tavām bažām neredzu iemeslu, mīļais, Gonta kundze viņu mierināja. It īpaši tāpēc, ka ieradīsies tikai džini. Baidos, ka tā ir vēl viena tradīcija, kas jums jāievēro.

Lai gan dvīņi bija gribējuši ielūgt uz svinībām savus laicīgos draugus, bija skaidrs, ka Gonta kundze jau iz­lēmusi citādi. Un viņi saprata, ka strīdēties ar māti nav jēgas. Kopš atgriešanās no Babilonas Gonta kun­dze, šķiet, bija atturīgāka un mazāk pacieta savu bērnu iebildumus. Tie abi dzīvoja laimīgā neziņā, ka drīz viņa bērnus pametīs, lai kļūtu par nākamo Babilonas Zilo džini.

-    Daudz džinu jau arī nemaz nebūs, viņa piebilda.

-   Šogad jūsu dzimšanas diena sakrīt ar Samumu, kas ir džinu svētku diena, tāpēc lielākā daļa Ņujorkas džinu būs izbraukuši no pilsētas. Viņa paraustīja plecus.

-    Tomēr tur neko nevar līdzēt. Būtu gluži neiedomā­jami rīkot pirmās svinības kādā citā, nevis jūsu īstajā dzimšanas dienā.

-    Samums? Filipa atkārtoja. Kas tas ir?

-    Burtiski tas nozīmē "dūmus bez uguns", Gonta kundze paskaidroja. To, kas notiek transubstanciācijas laikā. Samums ir diena, kad mēs, džini, svinam savu izredzēto izcelsmi.

-    Bet mēs nepazīstam džinu bērnus, Džons sacīja.

-    Izņemot Dibaku.

-    Un to briesmīgo Lilitu de Gūlu, Filipa piebilda.

-    Viņu es nekādā ziņā neielūgšu.

-    Esmu jau ielūgusi dažus citus lampas bērnus, Gonta kundze teica. Protams, vairākums būs ārpus pilsētas kopā ar vecākiem. Bet daži ir teikuši, ka varot atnākt.

-    Daži? Džons ieinteresējās. Cik?

-    Četri, Gonta kundze atbildēja.

-   Izklausās drīzāk pēc kāršu partijas, nevis viesībām, Džons piebilda.

-     Tas tiešām nebūs nekas īpašs, ja mēs neiesim iepirkties, Gonta kundze aizrādīja.

Viņi aizgāja dažus kvartālus līdz kādam mazam lielveikalam Trešajā avēnijā, kur Gonta kundze nopirka pārtikas preces un laikrakstu. Virsraksts pirmajā lap­pusē vēstīja, ka notikusi ielaušanās vēl vienā zobārsta kabinetā Manhetenā jau desmitā šomēnes. Džons un Filipa iesteidzās veikalā, cenzdamies neievērot bezpa­jumtnieku, kas sēdēja pie ieejas, netīrajā rokā pastiepis tukšu papīra krūzīti un diedelēdams "lieku sīknaudu". Par pārsteigumu bērniem, nemaz nerunājot par vēl lie­lāku bezpajumtnieka pārsteigumu, Gonta kundze at­vēra savu maku, izņēma piecdesmit dolāru banknoti un salocītu ielika to papīra krūzītē. Iepriecinātais vīrietis piecēlās, noņēma savu nosmulēto beisbola cepuri un daudzkārt viņai pateicās. Lielveikalā abi bērni neticīgi uzlūkoja māti.

-   Piecdesmit dolārus, nogrozījis galvu, teica Džons. Tu tam vecim iedevi piecdesmit dolāru. Tu, protams, gribēji dot viņam tikai piecus.

-    Nē, mīļais. Es viņam iedevu tieši tik, cik biju no­domājusi.

-    Bet piecdesmit dolāri, Džons nerimās. Ko viņš iesāks ar piecdesmit dolāriem? Saproti, viņš tos var gluži vienkārši izniekot.

-   Tāds visdrīzāk arī ir mans mērķis, Gonta kundze sacīja.

-    Tu zini, ko es domāju. Vai tu vienmēr bezpajumt­niekiem dod piecdesmit dolāru?

-    Iespējams, viņa atbildēja. Kādreiz es pati biju bezpajumtniece un zinu, ko tas nozīmē dzīvot uz ielas.

Skatoties uz Leilu Gontu ar viņas kažoku, strausa spalvu rokassomu un Manita Del Plata kurpēm, ikvie­nam būtu grūti tam ticēt kur nu vēl viņas bērniem. Gonta kundzei piemita valdzinājums kā garšīgai trifelei šokolādes smarža. Bet Filipa atminējās, ko viņu tēvocis Nimrods dvīņiem bija stāstījis par māti.

-   Nimrods mums stāstīja, ka tu esot bijusi bezpajumtniece, kad tu satiki tēti. Vai tā tiešām ir taisnība?

-   Tā tas ir. Un pēc atgriešanās no lielveikala Gonta kundze saviem bērniem izstāstīja visu.

-   Vai jūs kādreiz ir mākušas šaubas par to, kāpēc visi džini ir bagāti? viņa jautāja.

Filipa paraustīja plecus. Diezgan grūti iedomāties, ka džini varētu būt nabadzīgi, viņa teica. Ja tev ir vara izpildīt trīs vēlēšanās un tamlīdzīgi, es tomēr šaubos, ka nāktos pārtikt no labdarības.

-   Ja vien tu neesi izraidītais džins, Džons iebilda, kas spiests dzīvot Kafura namā Kairā, kur lietot džina spēku ir stingri aizliegts.