Lampas bērni 3 grāmata Kobru karalis no Katmandu

-    Faktiski tie bija viņa vārdi, Džons paskaidroja. Bet es gribēju teikt, lūk, ko: mēs meklēsim Umu tur, kur ir daudz citu bezpajumtnieku. Vašingtona laukuma parkā. Galvenajā centrālstacijā. īstsaidas dienvidos. Spriežot pēc tā, ko es vindien lasīju avīzē, A vai C tunelis, kas ved no Cemberstrītas stacijas, varētu būt laba vieta, kur sākt. Tur lejā dzīvojot daudz bezpajumtnieku. Un vēl kas mums labāk iet naktī. Tieši tad ir vieglāk pamanīt bezpajumtniekus. Ja viņiem būtu mājas, tad viņi dzīvotu tur, nevis uz ielas, vai ne?

Viņi nogaidīja, līdz satumsa, un tad izslīdēja no mā­jas, vecāku nepamanīti, jo tie bija aizņemti, rīkojot vie­sības dažiem baņķieriem Gonta kunga draugiem. Viņi iekāpa A vilcienā, kas devās centra virzienā uz Cemberstrītu, un drīz vien atklāja, pirmkārt, ka teiktais par bezpajumtniekiem, kas dzīvo Ņujorkas metrotuneļos, nav taisnība, un, otrkārt, ka pastaigāties starp piec­desmit tūkstošiem bezpajumtnieku ir visai bīstami, it īpaši naktīs. Kāds vīrietis, kuru viņi satika pie kafejnī­cas Vašingtona laukumā, ilgu laiku viņiem sekoja, un, kaut gan vēlāk viņi to pazaudēja, tomēr gāja ļoti ātri un nervozi atskatījās pār plecu, līdz sasniedza Ūnijas laukumu vairākus kvartālus tālāk uz ziemeļiem.

-   Tā bija stulba doma, Džons sacīja, kad beidzot bija atguvis elpu. Kāpēc tu mani no tās neatrunāji, Fil? Kā tu parasti dari, kad man ienāk prātā muļķīga doma.

-    Tāpēc, ka tev bija taisnība, Filipa atbildēja, no­rādīdama uz bankas logu. Bankomāta priekštelpā uz grīdas sēdēja visnetīrākā paskata klaidonis, kādu vien viņa bija redzējusi. Un blakus viņam, ietinusies netīrā guļammaisā, gulēja gara, slaida gaišmataina meitene, ģērbusies drēbēs, kas bija tikai modes pēc izdilušas. Meiča neizskatījās tik nevīžīga kā viņas vīriešu kārtas draugs. Tā bija Uma Karuna Aijere. Ieraudzījusi dvī­ņus, Uma pielēca kājās, izlīda no guļammaisa un atvēra durvis.

-    Ko tad jūs šeit darāt? viņa jautāja.

-    Meklējam tevi, Džons atbildēja, nenovērsdams acis no vecā klaidoņa, kas stāvēja viņai aiz muguras.

-   Vai jūs pierunāja mana māte? Uma noprasīja.

-    Nē, nekādā ziņā, Filipa teica. Mēs cerējām, ka tu mums varētu palīdzēt. Kāds mūsu draugs ir iekūlies ķibelē. Bet līdz viņam pāris stundu jābrauc ar vilcienu, un mēs nevaram uz turieni tikt tā, lai māte neatklātu, ka neesam mājās.

-    Es zinu, kā tas ir, Uma atzinās. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc esmu šeit. Lai kaut ko darītu pati. Viņa ar skumju izteiksmi nopūtās. Klausieties, es gribētu jums palīdzēt. Vienīgi ir auksts, un mans spēks ir ļoti niecīgs. Ja vien ārā nekļūs mazliet siltāks, es vienīgi varu sev sadabūt krūzīti kafijas.

-   Ja tev nav iebildumu, atļauj pajautāt, Džons sa­cīja, kāda jēga būt par eremītu, ja tu pati sev nevari palīdzēt? Tas, ko tu dari, ir bīstami, Uma.

-    Ai, ar mani viss būs kārtībā. Paredzams, ka laiks pēc pāris dienām uzlabosies. Viņa atskatījās uz savu nevīžīgo biedru. Līdz tam laikam par mani parūpēsies mans draugs Afriels.

Filipa savieba seju. Un kas parūpēsies par Afrielu? Jūs abi izskatāties tā, it kā jums nenāktu par ļaunu sātīga maltīte. Viņa no sava maka pasniedza katram desmit dolārus. Lūdzu.

Afriels ielika naudu kabatā un ar netīru pirkstu un īkšķi izvilka uz pieres savēlušos dzeltenu matu sprogu. Viņš oda pēc sapelējušas siermaizes. Liels kājas īkšķis marinēta valrieksta krāsā rēgojās no sporta kurpes. Tik­līdz Filipa paskatījās uz viņu, meitene gribēja sameklēt kabatlakatu, lai aizsegtu degunu un muti. Ļoti jums pateicos, viņš teica balsī, kas izklausījās kā izskrāpēta no darvas mucas.

-    Nav par ko, Filipa attrauca, domādama to bur­tiski, jo no Afriela smirdīgās elpas meitenei metās slikta dūša.

-    Sakiet, Afriels iejautājās, vai tā ir visa nauda, kas jums ir?

Filipa juta, ka Afriels ir mazliet nepateicīgs. Ē… jā, viņa atbildēja. Tā šķiet. Kas par lietu? Vai ne­pietiek?

-    Man ir vēl nauda, Džons teica. Laipni lūdzu, te tā ir.

Afriels paņēma Džona naudu un arī to ielika kabatā. Tad viņš pasmaidīja. Jūs esat bijuši tik laipni un pa­līdzējuši man un Urnai, tāpēc palīdzēšu jums.

-   Ko gan jūs varat darīt mūsu labā? Filipa pasmai­dīja.

-    Parasti es džiniem nepalīdzu, Afriels sacīja, ne­ņemdams viņas vārdus vērā. Mans uzdevums ir pa­līdzēt tikai cilvēkiem. Bet jūs abi esat pa pusei cilvēki, tāpēc, manuprāt, viss ir kārtībā.

-    Kā jūs zināt, ka mēs esam džini? Filipa jautāja. Vai jūs arī esat eremīts?

-    Nē. Afriels pasmaidīja. Eremīts ne.

-   Afriels ir eņģelis, Uma paskaidroja. Viņš ir jau­nības eņģelis.

Džons mazliet skeptiski aplūkoja netīrā paskata vīru, kas stāvēja blakus Urnai. Viņš izskatījās taukaināks par picas kasti un vecāks par savu tēvu. Tu joko, viņš teica. Un ko tad jūs darāt? Palīdzat laicīgajiem, kas bijuši laipni pret jums, vai tā?

Afriels pamāja ar galvu un plati pasmaidīja. Uzreiz varēja redzēt, ka viņam steidzami būtu vajadzīgas vai­rākas stundas zobu tīrīšanas.