Ļaunuma spogulis

Viņa to pateica tik pārliecinoši, ka visi telpā esošie paskatījās uz komisāru, gaidot, ka viņš izvilks spoguli un parādīs to.

- Piedodiet, - komisārs drūmi sacīja: - Es neesmu iluzionists un padusē baložus nenēsāju.

- Bet žēl, - sacīja Pegija, sen vīlusies komisārā un viņam par spīti bija uzvilkusi zaļu parūku.

Masiere ar plaukstu ribām ātri sita Korai pa muguru, un viņas rokas nolaidās zem meitenes vidukļa. Komisārs sajūsmā vēroja japānietes rokas.

- Ko nu mēs darīsim, komisār? - pajautāja Pegija, kurai patiesībā nevajadzētu bāzt savu garo degunu policijas lietās, bet pusgada laikā viņa bija tik ļoti pieradusi pie astoņpadsmitā gadsimta piedzīvojumiem, it kā tur būtu dzīvojusi.

- Jā, ko mēs darīsim? - komisārs atkārtoja jautājumu, pievēršoties Korai.

- laikam jau meklēsim, - sacīja Kora. - Vai uzzinājāt manu senču tālāko likteni?

- Bet tu? - vaicāja Milodars.

- Tad sāciet jūs, - teica Kora, - bet es jūs palabošu. Galu galā es varu tikai sajust, vai jums ir taisnība vai nē, jo šajos sešos mēnešos es, šķiet, biju visu savu senču iekšienē. Bet bieži nesapratu, ar ko man ir darīšana.

- Labi, - sacīja Milodars. - Pegija, atnes man kafiju, tikai tādu stiprāku.

- Paldies Dievam, šitas ir reāls, - Pegija sacīja un iegāja blakus telpā, kur atradās kafijas automāts.

- Saskaņā ar zemes arhīviem, kas ne vienmēr ir pilnīgi, izņemot Angliju, kas mums sniedza vislielāko informācijas daļu, - sacīja Milodars, uzmetis skatienu kabatas uzziņu datora displejam, - Londonas pilsētas grāmatās  ir reģistrēta kāda Mērija Enna Foresta, kā mežsarga Foresta atraitne. Viņai bija divi bērni.

- Kāds milzu atklājums, - Pegija nomurmināja, noliekot komisāra priekšā tasi kafijas. - Mēs to nezinājām!

- Pegija, es tevi lūdzu! - apturēja asistenti profesors Grodno. - turi sevi rokās.

- Klusēju, mīļais, klusēju, - viņa atbildēja. - Ieliet kafiju arī tev?

No tā mēs varam secināt, ka vīlusies Milodarā, Pegija atgriezās pie profesora.

- Divi bērni, Maikls un Doroteja. Bet pēc 1804. gada šīs ģimenes pēdas pazūd. Mēs pat nezinājām, vai Doroteja atgriezās mājās.

- Viss pareizi, - Kora piekrita. - Mana Doroteja un Alekss neuzdrošinājās atgriezties Anglijā ar saviem vārdiem. Un viņi rīkojās pareizi. Viņi apmeklēja Londonu, sastapa Mēriju Ennu un Maiklu, pastāstīja mātei par izmaiņām viņas likteni un to, ka viņa tagad ir Ligonas troņmantniece. Protams, Londonas cepurniecei to nebija viegli pieņemt, bet viņas mātes vecais draugs Fans apstiprināja Dorotejas vārdus. Doroteja padalījās bagātībā ar māti, un viņa, paņēmusi Maiklu sev līdz, aizbrauca uz Birmu. Pati Doroteja, kādu laiku padzīvojusi Londonā ar svešu vārdu, tomēr pakļāvās līgavaiņa neatlaidīgajai pārliecināšanai un devās kopā ar viņu uz Itāliju, kur viņi dzīvoja, līdz Napoleons iekaroja Poliju. Tagad ceļš uz ziemeļiem bija atvērts. Kad viņi ieradās Polijā, viņi bija precējušies jau septiņus gadus, un Dorotejai bija divi bērni - Tadeušs un Zosja. Bet tālāk manās izjūtās iestājas tumsa ... es visu neredzu, visu nesaprotu... Nāk ilgu bēdu laiks, es to jūtu, bet nesaprotu... man vajag saprast, kur pazūd poļu muižnieks Aleksandrs Fredro, Ļubļinas īpašuma saimnieks.

Kora apklusa, viņai bija grūti runāt...  guļot sarkofāgā viņa tomēr bija zaudējusi ieradumu daudz runāt, kur vairāk klausījās domu un gadsimtu  čukstus.

- Tu saki - Aleksandrs Fredro? Kurš gads?

- Ap 1810. gadu.

Milodars ieslēdza galveno Zemes informatoru. Polijas departamentu. Protams, ne visi poļi pēdējo tūkstošu gadu laikā bija palikuši informatora atmiņā, taču tajā bija iekļautas visas vismaz kaut nedaudz izcilas personas.

Atbilde uz pieprasījumu atnāca minūti pēc tam, kad Milodars izdzēra tasi kafijas un pastāstīja Korai par šaha un tenisa jaunumiem pēdējo sešu mēnešu laikā.

- Aleksandrs Fredro, Dombrovska leģiona majors, gāja bojā Itālijā 1813. gada septembrī. Un tas arī viss...

- Tad man kļūst skaidrs, kāpēc manā... viņas atmiņā pazūd vairāki gadi. Dorotejai vīra nāve bija tik briesmīga, ka... Ak vai! Nevar būt, ka viņš gāja bojā!

Un pēkšņi Kora izplūda asarās, atskrēja Grodno, pavēlēja Pegijai atnest košica pilienus, parādījās medmāsa, viņi visi savirpuļoja, skraidelēja apkārt Korai, kuru nevarēja izvest no histērijas. Tad izdzina ārā Milodaru. Atmiņu pārbaude Korai izrādījās pārāk smaga, viņa neizturēja. Vēlāk Grodno komisāram paskaidroja, ka nervu sabrukums noticis tāpēc, ka pusgadu Kora bija saistība ar Doroteju ar tik ciešām garīgām un emocionālām saitēm, ka to pārtraukšana izrādījās bīstama aģenta psihei. Tāpēc ziņa par drosmīgā stūrmaņa priekšlaicīgo nāvi piebeidza Koru.