Ļaunuma spogulis

Kā Mišels de Truā paziņoja Regīnai un Deiviss, kurš trešo reizi nonāca Indijas okeānā, piekrita viņa viedoklim, Regīna bēga no korsāriem gandrīz no Indijas okeāna vidus, pie ekvatora. Uz austrumiem gulēja Maldivu - atolu josla, uz ziemeļiem gandrīz tikpat lielā attālumā atradās Ceilonas sala, un uz Kalkutu vai Rangūnu bija jābrauc gandrīz pusotra tūkstoša jūdžu uz ziemeļaustrumiem. Tāpēc visprātīgākais bija doties uz ziemeļiem, tad noteikti nokļūtu līdz Ceilonas dienvidu galam, lai gan bēgļu vietā Mišels de Truā būtu palicis dreifēt pie ieejas milzīgajā Bengālijas līcī, rēķinoties ar tikšanās iespēju ar tirdzniecības kuģi, kas viņus nogādātu Indijā. Tiesa,vienalga nebija zināms, vai tas būs vai nebūs tirdzniecības kuģis, uz kura viņas nonāktu.

Varbūt, ja Regīnas Vitlas vietā būtu kāda parasta sieviete, tā būtu samierinājusies ar savu rūgto likteni un ar kaunu būtu nonākusi Revinjonas salas Sen-Denī ostā, kur mēnesi pēc mēneša varētu nīkt līdz pienāktu izpirkuma maksa. Iespējams, ka līdz tam laikam viņas reputācija būtu tik ļoti aptraipīta, ka misters Vitls-jaunākais būtu spiests atteikties no šādas sievas un apkaunojumā nosūtīt viņu uz Angliju, pieprasot šķiršanos viņas samaitātās uzvedības dēļ un ietaupot izpirkuma maksu. Viņš būtu tieši tā arī izdarījis.

Bet Regīna tomēr bija neparasta sieviete un nolēma, ka viņai ir tikai viena godājama izeja - riskēt ar visu, pat ar dzīvību, mēģināt šķērsot okeānu čaumalā, pirmajai nokļūt Rangūnā un apsteigt visas nelabvēlīgās ziņas. Un, ja vēlāk, pēc Blekberija un citu ieslodzīto atgriešanās, kāds uzdrošinātos runāt ar misteru Vitlu, būtu jau par vēlu - viņa varētu sagatavot augsni, pareizāk sakot, labi dziļu bedri jebkuram apmelojumu iznēsātājam.

Doroteja izrādījās līdzīga savai saimniecei, jo jaunības dērļ viņa nevarēja iedomāties, ka dodas nāvējoši bīstamā ceļojumā. Bet matrožiem - Deivisam un jaunais koknejietim Henrijam Bolam - nebija iztēles, taču viņi negribēja sēdēt ieslodzīti netīrajā tilpnē, ar viņiem rīt varēja izdarīt kā vēlējās, pat pārdot verdzībā arābiem - visi zina par šādiem gadījumiem . Viņi bija matroži, jūras ļaudis, un dzīvošana laivā un pat nāve okeānā viņus nebaidīja tik daudz, kā nenoteiktība un bezspēcība.

Tā ka četrotni, kas bija uzņēmusi kursu uz ziemeļiem, liktenis izvēlējās diezgan veiksmīgi. Tomēr paši ceļotāji par to nezināja.

Jau ar pirmajām minūtēm laiva tika pārdalīta uz pusēm. Aizmugurējā daļa palika matrožiem, jo ​​tur bija stūre, un no turienes viņi kontrolēja buru. Bura bija siena.

šī nepārspējamā brauciena nākotnes vēsturniekiem būtu ieinteresēti uzzināt, kādus vārdus misis Vitla pateica savai kalponei pēc tam, kad viņas bija iekāpušas laivā un aizbraukušas drošā attālumā no "Glorijas". Lasītājs varētu pieņemt, ka Regīna izplūda asarās par tik laimīgām nepatikšanu beigām, vai apskāva savu cietušo kalponīti, bet tagad nelaimē - draudzeni ...

Nekas tamlīdzīgs. Attapusies un sajutusies atvieglota, misis Vitla ar riebumu sacīja:

- Kā tu uzdrošinājies uzvilkt manu labāko kleitu!

Doroteja pat uzreiz nesaprata, kur te ir viņas noziegums, bet tad, uzmetot skatienu, savai ne pārāk tīrajai, saburzītajai kleitai, viņa atcerējās, kā steigā ģērbās saimnieces kajītē, kad doktors Strengls skrāpējās pie durvīm, un pat nepamanīja, ko uzvilkusi. Un tad, saprotot, ka savas, pieticīgās, pelēkās vietā, uzvilkusi kundzes zīdu, uzšūtu pēc Parīzes modes no rozā muslīna, viņa tam vairs nepiešķīra nekādu nozīmi. Un kopš tā laika Dorotejai tā arī neradās iespēja atkal nonākt kajītē, lai pārģērbtos.

Tā kā Doroteja uzreiz neatrada vārdus, lai sevi attaisnotu, Regīna kļuva vēl niknāka un paziņoja, ka pavēlēs meiteni nopērt, tiklīdz viņas ieradīsies.

- Tad varbūt man labāk ielekt ūdenī? - Doroteja pavaicāja. Viņu aizvainoja saimnieces netaisnie pārmetumi, taču patiesībā viņa negrasījās noslīcināties

- Ah, liecies mierā! - Regīna iesaucās. - Es gandrīz nedēļu visiem draudēju, ka noslīcināšos. Galvenais ir lai tev notic. Bet tev es neticu. Tāpēc rīkojies pēc saviem ieskatiem.

Doroteja piecēlās. Viņa paskatījās uz "Gloriju", kas joprojām bija redzama pie horizonta. Un kāpēc, - viņa nodomāja, - es piekritu pamest šo kuģi un labo ārstu Strenglu?

- Novelc kleitu, - Regīna pavēlēja, nepavisam nejūtot žēlumu pret meiteni, kuru grūda izdarīt pašnāvību. Bet vēl nesen viņa varēja sarīkot jebkuru skandālu, lai dotos ceļā ar kalponi.

- Esmu tik jauna un skaista, - sacīja Doroteja. - Grēks mani noslīcināt. jo tad saimniecei nebūs neviena, kas mazgātu veļu, neviens nesaklās viņai gultu un neapsegs ar saviem svārkiem, kad viņa notupsiess pie pakaļgala, lai apmierinātu savas vajadzības ...

- Nekauņa! - Saimniece iekliedzās. - Bet, tagad tūlīt aiz borta!

Doroteja uzlika kāju uz borta malas. Laiva nedaudz noliecās, un Deiviss no pakaļgala uzkliedza:

- Sievietes, bet tūlīt pārtrauciet to stulbo strīdu! Tā jau laivu var apgāzt.

Ignorējot viņa vārdus, Doroteja izdarīja kustību, lai novilktu kleitu, par ko viņa ar krustāmsaliktām rokām satvēra svārkus aiz apmales un vilka uz augšu.