laura un Septiņu mēnešu zīmogs

— Un jums allaž jākalpo savam saimniekam, — meitene turpināja, — vienalga, ko viņš no jums prasa?

— Tā ir, kundze, tā ir!

— Tad jau jūs kalpojat ne tikai gaismai, bet palīdzat arī tumšajiem spēkiem?

— Kam vien mēs piederam, kundze, kam vien piederam, tam arī kalpojam, kalpojam. Ne mums spriest par savu darbu, ne mums spriest.

— Tā jau man likās! — Laura novērsās un nikni noskatījās sev priekšā.

Čukstošā balss atsāka runāt: — Vai varu jums citādi līdzēt, kundze, citādi līdzēt?

— Hmm. — Meitene apjukusi satrūkās no drūmajām pārdomām. — Nē, paldies, Dūmākoni. Vari doties atpakaļ.

Atskanēja skaļas žāvas, un čukstošā migla ielīda atpakaļ pu-dēlītē, kur tā mita. Laura aizbāza korķīti, ielika to kabatā un pievērsās draugiem. — Acīmredzot tumsas piekritēji šoreiz izmantojuši čukstošo miglu...

— Vajadzēja man pašam iedomāties, — Atila norūca, iejaukdamies vidū. — Galu galā Austrums jau pirms simts gadiem man stāstīja par šīm miglām.

— ... un tās aizsegā viņi, neviena nemanīti, varēja ievilkt Aureliānu automašīnā. Tāpēc arī neviens neievēroja neko aizdomīgu! — Lauras acis vienā rāvienā iepletās, un viņa nobālēja kā krīts. — Nē, — viņa ievaidējās, — debesu vārdā, tikai ne to!

Lūkass pārsteigts paskatījās māsā. — Kas tad noticis? Kas tev tik pēkšņi uznāca?

— Man nupat iekrita prātā kas šausmīgs: ko tad, ja tumsas piekritēji mēģinās profesoru piespiest runāt ar varu? Mūs ar Kaju viņi taču apstrādāja moku kambarī!

— To viņi neiedrošināsies, Laura. — Atila Morduks apdomīgi pašūpoja galvu. — Turklāt viņiem nebūtu nekādu izredžu. Austrums glabā sargātāju sensenās zināšanas un pārvalda visus paņēmienus un knifiņus, tā ka viņa gribu nesalauzīs pat visbriesmīgākā spīdzināšana!

— Var jau būt, ka tas ir tiesa! — Lauras raizes acīm redzami pārvērtās dusmās. — Bet ko tad, ja Dr. Tumšickis un Rozija šoreiz saņems atbalstu no Avanterras? Vai tad tas nav iespējams?

Uz to pat Atilam Mordukam nebija ko atbildēt. Turklāt viņš jau vairāk nekā simt trīsdesmit sešus gadus kalpoja gaismai. Viņš nespēja nojaust, ka Lauras aizdomas bija pareizas: tumsas aizstāvji nudien bija saņēmuši palīdzību no Avanterras. Taču Atila nekad neuzminētu, kādā veidolā. Un Laura jau nepavisam. Tāpēc neviens no viņiem nespēja nojaust, ka Laurai jau pavisam drīz draudēs dzīvības briesmas.

25. nodaļa GAISMAS SŪTNIS

Melnais hercogs sēdēja tronī, apmierināti smaidīdams.

Sirīna viņam pretī bija pastiepusi vīna kausu. — Jūs taču negribēsit... — viņa iesāka, taču Borborons tūdaļ viņu pārtrauca.

— Tu zini, ka man tas vienalga. Patiesā bauda neslēpjas vis pārejošās parādībās, bet gan triumfā, kas ilgst cauri laikiem. Un mana triumfa stunda drīz vien sitīs, Sirīna!

— Tad jūs vēl joprojām esat tik cieši pārliecināts, ka meitene jums pati pasniegs kausu?

— Protams! Laurai Leanderei taču nav citas izvēles!

— Un vai tiešām jūs atbrīvosit viņas tēvu?

— Protams, ne! — Borborona šaušalīgie smiekli atbalsojās cauri visai troņa zālei, un viņa acis iekvēlojās kā elles ugunis.

— Es taču neesmu muļķis! Kolīdz kauss būs mūsu rokās, tā es Lauru un viņas tēvu nogalināšu!

Veidolu mainītāja apjukusi stāvēja Melnā hercoga priekšā.

— Bet viņa taču neizlaidīs kausu no rokām ātrāk, iekams nebūs atbrīvots viņas tēvs. Un tad jūs nespēsit novērst to, ka viņi aizbēgs. Kamēr vārti starp abām pasaulēm ir vaļā, nekāda vardarbība Laiku ielejā nav iespējama.

— It kā es to nezinātu! — Borborona seja savilkās ļaunuma vieplī. — Esmu visu rūpīgi izdomājis. Gan redzēsi, Sirīna: mans plāns izdosies — un tu man palīdzēsi to īstenot!

Melnais hercogs atsāka smieties. Aina bija tik baisa, ka pat veidolu mainītājai šermuļi noskrēja pār kauliem.

Policijas apmeklējums beidzās ar pilnīgu izgāšanos. Laura varēja uzskatīt, ka viņai paveicies, jo komisārs Rejmanis vispār atrada viņai laiku un uzklausīja meiteni šaurā ūķītī, ko pats dēvēja par savu kabinetu.

Kad Laura bija beigusi, policijas ierēdnis tikai garlaikoti atmeta ar roku. — Man ļoti žēl, bet no tā, ko tu pastāstīji, situācija ne mazākajā mērā nemainās.

— Bet...

Rejmanis tūlīt pārtrauca Lauru. — Tu piemirsti vienu: mēs profesoru ne tikai turam aizdomās par slepkavību, mums pat ir droši pierādījumi! — viņš augstprātīgi noteica.

Laurai nebija ne mazāko grūtību nolasīt viņa domas. “Ko šis skuķis īsti iedomājas?” viņam iešāvās prātā. “Viņai taču nav nekādas sajēgas! Lai vispirms pagaida, līdz kļūs pieaugusi, un tad varēs runāt līdzi!”

Laura juta, ka saniknojas, un viņai nācās krietni savaldīties, lai nesāktu skaļi aurot.

Šis augstprātīgais vecis!

Ko viņš īsti iedomājas?