laura un Septiņu mēnešu zīmogs

— Mēs taču visu laiku to sakām, — sudrabainās balstiņās čaloja smalkās antilopes. — Viņa nav nekāda sargātāja, ko viņa te...

Te piepeši lauvas pārskaitušies ierēcās. Kaut arī viņi nebija lielāki par trīsdesmit centimetriem, skaņa ar pērkona dunoņu atbalsojās ejā, nodrebinādama sienas un spēcīgi nodārdēdama Laurai ausīs. Antilopes pārbijušās sarāvās, un vilki bailīgi iežmiedza astes. Tikai mamuti palika gluži vienaldzīgi.

— Tūlīt pat izbeidziet muļķības! — lauvas auroja. — Sāksim vienreiz! Tad jau redzēsim, vai viņa ir īstā — jo tikai tad viņai atklāsies noslēpums!

Laura vairs nespēja novaldīties nepavīpsnājusi. — Tad kauss patiešām ir paslēpts šai skapī? — viņa jautāja.

— Paklau, paklau! —r antilopes vīzdegunīgi iebrēcās. — Tas taču ir skaidrs, vai ne?! — nicinoši iekaucās vilki, kamēr mamuti tikai piekrītoši murmināja: — Tiesa. Tiesa gan!

— Un mēs visi kopā esam nomodā, lai tas nokļūtu pareizajās rokās! — lauvas paskaidroja, lepni pacēluši galvas, un, kaut arī Laura nemanīja ne vēsmiņas, viņu krēpes noplīvoja itin kā stipra vēja pūsmā. — Lai kurš to arī gribētu paņemt, viņam vispirms jātiek mums garām — un tas var izdoties tikai īstajam!

— Bet... — Laura pārsteigta paskatījās dzīvniekos. — Profesors taču sacīja, ka kausu sargājot zīmoga spēks.

Viņai ausīs atskanēja zvaniņu šķindai līdzīgie antilopju smiekli, un vilku izsmējīgie kaucieni sajaucās ar mamutu uzjautrināto ņurdēšanu. Tikai lauvas saglabāja pašcieņu, kā jau klājas zvēru karaļiem. — Tieši tā arī ir, — tie svinīgi apstiprināja. — Tikai zīmoga noslēpums var mums pavēlēt pavērt ceļu pie kausa. Vai arī — ja tev izdosies uzminēt mūsu mīklu — jo viens izriet no otra.

Lauras mutes kaktiņi nolaidās lejup. — Viens izriet no otra? — viņa domīgi atkārtoja. — Baidos, ka nesaprotu, ko...

— Mēs ticam tev uz vārda! — antilopes ķiķināja. — Būtu jau arī jābrīnās, ja notiktu citādi, vai ne! — komentēja vilki. — Ak vai, ak vai! — mamuti apjukumā zūdījās.

— Nav nemaz tik grūti! — paziņoja lauvas. — Tu vari mēģināt trīs reizes. Bet padomā labi un izvēlies rūpīgi, jo citādi seifs tev paliks aizslēgts uz mūžīgiem laikiem.

Laura norija siekalas. Gandrīz pie paša alktā mērķa nācās konstatēt, ka šķēršļu rodas arvien vairāk. Cerams, ka mīkla nebūs grūta. Beigu beigās Lieldienas tuvojās ar joni.

— Vai esi gatava? — Lauvu uzdotais jautājums skanēja visnotaļ nepacietīgi.

Meitene steigšus pamāja. — Eēē... jā, jā, protams, — viņa aši attrauca.

— Tad sasmailē ausis un ieklausies labi, jo mēs to pateiksim tikai vienu vienīgu reizi! — Lauvas novērsās no Lauras un jautājoši pievērsās pārējiem dzīvniekiem. — Vai esat tik tālu? Vai beidzot varam sākt?

— Protams! — antilopes nosprauslojās. — Sen jau, — norūca vilki, un mamuti tikai neskanīgi nopurpināja: — Labi jau, labi!

— Tad sākam! — lauvas noteica.

Četri mamuti sāka. Viņi nostājās vienā rindā, pievērsa skatienu meitenei un sāka runāt: — Mēs, būdami četri, pārstāvam četrus... — Vilki turpināja: — Tik viens no mums ir par citu...— Tad kārta pienāca lauvām: — Tad zirdziņa gaitā dodies uz priekšu... — Vien sākumu izvēlies īsto, — piebilda antilopes, un tad visi dzīvnieki nobeidza korī: — Tad zīmoga spēks tev parādīs ceļu, pie kausa kas aizvedīs droši.

Tad dzīvnieki apklusa, novērsās no Lauras un lēnīgā gaitā, kā jau piedienas nepazīstamas pasaules lepnajiem sūtņiem, atgriezās lauciņos, kur tie bija stāvējuši sākumā. Kad pēdējais dzīvnieks bija nokļuvis savā vietā — protams, tā bija viena no lecīgajām antilopēm! —, dzīvības zīmes tajos pazuda, un viņi sastinga.

Laura neizdvesa ne skaņas. Izbrīna pārņemta, tomēr neko neteikdama, viņa vēroja notiekošo. Vēl mirkli meitene kavējās skapja priekšā, it kā gaidītu teiksmaino dzīvnieku pēdējo zīmi, atvadu mājienu vai varbūt sveicienu. Tomēr viņi vairs nekustējās. Tad meitene pagriezās un lēnām devās prom, taisni pie brāļa.

Kad Laura iznāca no sienas, Lūkass sarāvās. — Kas tad noticis? — viņš satraukts vaicāja. — Ko tu darīji tur iekšā, Laura? Saki taču!

— Iesim, — viņa atbildēja un aizdomājusies raudzījās uz priekšu. — Citādi mūki beigu beigās mūs tiešām noķers.

Kaja šūpoja galvu un vīlusies raudzījās Laurā. — Oi, nē! — viņa zūdījās. — Ja tā kārtīgi padomā, tad no brauciena uz klosteri nebija vispār nekādas jēgas!

— Nūjā, — Laura novilka. — Vismaz tagad es skaidri zinu, kur atrodas kauss...

— Kuram tu tomēr netiec klāt! — viņu pārtrauca Kēvins.

— Tai jocīgajai mīklai taču nav vispār nekādas jēgas. Citādi mēs pa šo laiku būtu vismaz uzgājuši kādu risinājumu, vai ne?

Laura tikai noskaitusies savilka uzacis un uzmeta brālim palīgā saucošu skatienu.

Ari Lūkass neatstāja diez cik optimistisku iespaidu. — Es diemžēl neesmu ticis necik tālāk, — viņš paskaidroja. — Turklāt pēdējās dienās internetā izķemmēju visas iespējamās mīklu un orākulu lapas. Atradu visu ko — tikai ne norādi uz šo savādo mīklu. Un atbildi, protams, arī ne. Uzzināju tikai šo to jaunu par Reimāra kapelānu.

— Un tas būtu?