— Jā, lieliski! — Laura saviebās. — Un viņš, protams, uzreiz cels trauksmi un visiem pateiks, kas te lejā ir noticis.
Fizkultūras skolotājs viņai uzmeta aizvainotu skatienu. — Ne-rredzū ne mazāko iēmeslu mani uzskatīt parr muļķi, Laura. Turr-klat krrišana panikā mums neko nelīdzēs.
Alienora izmisumā spalgi iekliedzās. Viņa mežonīgi spārdījās un locījās kā zutis, taču nebija nekādu izredžu izkļūt no lidojošā astoņkāja spēcīgajiem taustekļiem. Tie bija apvijušies ap viņas ķermeni kā dzelzs važas. Meitene ar dūrēm dauzīja pa gļotaino kāju, kas viņu bija sažņaugusi tik stipri, ka trūka elpas, un lūkoja atsvabināties no tvēriena. Taču piesūcekņi turēja stingri, tostarp nezvērs sešus ar lidplēvēm savienotos taustekļus vēzēja kā putns, plivinādamies gaisā. Asais knābis tuvojās. Tūlīt tas sakapās gabalos savu laupījumu. Astoņkāja acīs dzalkstīja alkatība, bezpalīdzīgo upuri velkot arvien tuvāk mutei. Visbeidzot tas atvēra knābi.
Alienora apklusa. Tās bija beigas. Viņa vairs neredzēs brāli. It nekad.
Te gaisā pēkšņi kas nošņāca, un starp astoņkāja acīm ieurbās bulta. Nezvērs izgrūda spalgu skaņu, taustekļi atlaidās, un Alienora gāzās lejā.
Viņu vēl īsti nebija pārņēmušas bailes sašķīst pret zemi, kad meitene piezemējās uz pamīksta pamata, kas uzņēma triecienu. Alienora tikpat kā nesasitās. Viņa pārsteigta piecēlās sēdus un pavērās visapkārt. Meitene atradās uz platformas, kas, būdama varbūt desmit reiz divpadsmit soļus liela, sastāvēja no resniem, ar tauvām sasietiem baļķiem. Tajā bija iestiprināts masts, pie kura plandīja liela bura, darināta no zila auduma. Kopumā tā atgādināja plostu — tikai ar to atšķirību, ka šis braucamais nepeldēja pa upi, bet līgojās augstu gaisā!
Alienorai izbrīnā atpletās mute, kad viņa izdzirda klusu ķiķināšanu. Viņa pagriezās apkārt un ieraudzīja vīriņu, kas nebija lielāks par viņu pašu. Balonveida galva salīdzinājumā ar niecīgo rum-pīti izskatījās milzīga. Tā līgojās uz īsā kakliņa kā liels, dzeltens gaisa balons. Knirplītis nēsāja zilu tērpu un turēja rokā loku — acīmredzot šis dzeltenādainis viņu bija izglābis no astoņkāja ķetnām.
— Mute vaļā gan, ko? — Knirplītis atkal iespurdzās. — Nav jau j^ekāds brīnums. Laikam vēl nekad neesi redzējusi gaisa plostu. Un levatoru arī droši vien ne — kā tad ir?
Tad tikai meitene pamanīja, ka vīriņš nemaz nestāv uz gaisa plosta. Viņa kājas, ieģērbtas zilos ādas zābakos, šūpojās kādu plaukstas tiesu virs baļķiem.
Alienora vairs nesaprata vispār neko.
Laurai it nemaz nepatika doma, ka tagad jāsēž rokas klēpī salikušai. Tomēr nācās vien atzīt, ka viņi nevar darīt neko vairāk kā vien nogaidīt. Brāļi pamanīs bibliotekāra prombūtni, vēlākais, vakariņās. Kolīdz viņi sāks veco vīru meklēt, arī Laura un Persijs tiks atbrīvoti no piespiedu ieslodzījuma. Kādam visā klosterī taču vajadzēja zināt par slepeno bibliotēku. Pilnīgi izslēgts, ka tā būtu pazīstama tikai un vienīgi pāteram Dominikam.
Rūpīgi cenzdamies neizdzēst slepkavības pēdas, lai tādējādi neapgrūtinātu policijas darbu, Laura un Persijs pārmeklēja visu bibliotēku. Ieguvuši pirmo priekšstatu par apjomīgo grāmatu kolekciju, viņi saprata, kāpēc tā bija pieejama tikai iesvētītajiem: lielum lielā daļa veco sējumu, foliantu un pergamentu, kas bija savākti arhīvā, saturēja slepenus vai pat aizliegtus rakstus. Neskaitāmi Bībeles teksti, kuru pastāvēšanu oficiālā baznīca allaž bija apstrīdējusi; sacerējumi, kuru autori bija beiguši savas zemes gaitas sārtā kā ķeceri; ziņojumi no slepenajām brālībām, kuras bija centīgi nīdētas gadsimtiem ilgi, un aizliegtu pētnieku skandalozie traktāti.
Laura nevarēja vien nobrīnīties par šiem nenovērtējamajiem dārgumiem. — Es gan īsti nesaprotu — kāpēc visas šīs grāmatas vajadzēja saglabāt, ja jau tās bija aizliegtas?
— Ja kāds teksts ir aizliegts, šis fakts vēl neko neizsaka parr tā saturrū un verrtibū — un it nemaz neliecina parr to, ka tajā nebūtu ietverrta patiesībā. Gluži prretejī: dažas patiesības ir tik grrūtī paciešamas, ka tās labāk noklusē nekā atzīst!
Laura domīgi ļāva skatienam klejot pa grāmatu muguriņām. Šeit to bija tūkstošiem. Vai gan iespējams, ka šīs atziņas būtu bīstamas? Un, ja jā, — tad kam? Visiem cilvēkiem — vai tikai dažiem? Laura par to vēl nekad nebija prātojusi, taču drīz vien saprata, ka Persijam taisnība. Ne jau visi cilvēki alka atklāt patiesību, drīzāk gan viņi to slēpa, ja vien tas bija iespējams. Vai gan, teiksim, Dr. Tumšickis atzītu, ka viņš pēc labākās sirdsapziņas palīdz tumsas spēkiem iegūt varu pār Zemi un Avanterru? Nekad! yiņš to ietiepīgi noliegtu un nosauktu par meli ikvienu, kurš to apgalvotu, — un, protams, nepaguris censtos, lai visi dokumenti un rakstu galiņi, kas to pierāda, tiktu iznīcināti un pazustu uz visiem laikiem!