laura un Septiņu mēnešu zīmogs

Kajai nevajadzēja pat pacelt skatienu, kad klasesbiedri apklusa. Viņa tāpat zināja, ka telpā ienākusi Rozija.

Rebeka Taksa, kā allaž, tērpusies rozā, smaidīdama nostājās 7.b priekšā. — Novēlu jumss vissiem brīnumjauku rītu — un īpašši, protamss, Laurai un Kajai, kurām ššodien rikss tass priekss raksstīt tessta darbu! — Skatienam pievēršoties abu meiteņu galdam, viņa pamanīja, ka Lauras nav.

Smīnu skolotājas sejā nomainīja nopietnība.

— Kass tad noticiss, Kaja? — Rozijas balss kā ass nazis pār-šķēla saspringto klusumu. — Vai tava draudzene aizgulējussiess vai vienkārši nobijussiess no tessta?

Skolotājas skatiens bija tik caururbjošs, ka Kajai vajadzēja novērsties. Tā vien likās, ka Rozija Taksa grib ieurbties viņas galvā.

— Atbildi lūdzama, ja tev ko jautā, — skolotāja nošņācās.

— Kass Laurai noticiss?

— Eēē... mm...— Kaja sāka stostīties, vairīdamās paskatīties skolotājai acīs. — Viņa... nu...

Durvju iečīkstēšanās atbrīvoja meiteni no bezcerīgās situācijas. Rebeka Taksa, atskanot troksnim, pārsteigta pagrieza galvu — un ieraudzīja Lauru, kas, līksmi smaidīdama, ienāca klasē. — Ļoti, ļoti atvainojos, ka nokavēju, Taksas kundze. — Viņas balsī skanēja gandrīz vai uzjautrinājums, it kā viņa būtu iznesusi Roziju cauri. — Diemžēl mani aizkavēja.

Kaja, ārkārtīgi pārsteigta, noskatījās draudzenē. Arī pārējie skolēni bija izbrīnīti. īpaši Kēvins bija galīgi apstulbis; viņš skatījās Laurā kā spokā.

Varēja redzēt, ka Rebeka Taksa ir vīlusies. Viņa drūmi nopētīja meiteni, kamēr tā steidzās uz savu vietu. Taču Laura pieņēma tumsas aizstāves izaicinājumu. Abas krustoja skatienus, un Taksai sev par sirdsēstiem nācās atzīt, ka skolniece no viņas it nemaz nebaidās. Skolotājas seja nervozi noraustījās. Tā vien likās, ka viņa norās Lauru par nosebošanu, taču viņa tikai saknieba šaurās lūpas un izvilka no mapes uzdevumus.

Izsniegusi abām meitenēm testa uzdevumus, viņa norādīja uz pēdējo solu klases tālākajā stūrī. — Ssēdietiess tur, lai varu jūss labāk uzraudzīt, — viņa pavēlēja. — Un neiedomājietiesss, ka iegūssit kaut ssekundi vairāk laika tavas kavēššanāss dēļ, Laura, lai kādss arī būtu iemesslss.

Laura neko neatbildēja. Viņa, ne vārda neteikdama, sekoja Kajai uz norādīto vietu, kamēr Magda Sneidere viņai uzmundrinoši pamāja: — Lai veicas!

— Kur, pie visiem jodiem, tu biji ielīdusi? — draudzene čukstēja. — Un kāpēc tu tikai tagad parādies?

— Atvaino — bet man vispirms vēl vajadzēja piezvanīt policijai!

— Ko? Policijai? Kāpēc?

Laura atmeta ar roku. — Tas ir garš stāsts, un šobrīd nudien nav īstais laiks!

Viņa apsēdās, apskatīja uzdevumus, — un Lauras sejā atplauka smaids.

Kad Rozija stundas beigās paņēma no Lauras un Kajas uzdevumus un žigli ieskatījās atbildēs, viņa nespēja slēpt pārsteigumu: abas skolnieces ne tikai bija izrēķinājušas visus uzdevumus, kas vēl nekad nebija noticis — turklāt visas atbildes, izņemot vienu, bija pareizas.

Rebeka Taksa nespēja to aptvert — ko viņa bija izdarījusi nepareizi? Izvēlējusies pārāk vieglus uzdevumus? Viņa to varēja tikai minēt, jo mēģinājums nolasīt Lauras domas neko nedeva. Tas skuķis pa šo laiku bija gandrīz nevainojami iemācījies slēpt savas domas.

Velns un elle, Taksa klusībā nolādējās. Viņa jau no paša sākuma bija nojautusi, ka Laura nebūs nekāda vienkāršā pretiniece. Taču nebija rēķinājusies, ka meitene izrādīsies tik stipra.

Nekad!

Par laimi, Kvintuss Tumšickis bija pareizāk novērtējis meiteni un klusībā ievirzījis nepieciešamos pasākumus, lai Lauru Leanderi tomēr izslēgtu no spēles. Tādēļ Rebeka Taksa uz meitenes gandrīz izsmējīgo skatienu nereaģēja pārāk saspringti. Arēji gan Rozija lika manīt pretējo: viņas sejā iezagās izteikts īgnums. Skuķis taču noteikti gaidīja, ka skolotāja būs pārskaitusies par viņas panākumiem. Tā nu viņa darīja Laurai to prieku un, cik vien spēdama, saviebās kā īsts rūgumpods. Tādējādi šī niekkalbe jutīsies uzvarējusi un beigās taps arī pārdroša. Bet tas, kuru pārņem pārdrošība, pamet novārtā modrību un nemana draudošās briesmas.

Šis princips bija pats pirmais, ko Rebeka bija iemācījusies, kad viņu uzņēma tumsas piekritēju rindās. Garajos gados, kas bija aizritējuši kopš tā laika, šī gudrība aizvien bija sevi attaisnojusi. Laurai Leanderei ies tāpat kā tik daudziem citiem tumsas pretiniekiem: viņa kļūs pārdroša — ij nenojauzdama, kas īstenībā notiek tepat deguna priekšā.

Rozija, šķietami vīlušie!, noskatījās meitenē, kas kopā ar Kāju izgāja no klases. Slepus Rebeka Taksa tomēr priecājās. Galu galā, viņa nekad nebija domājusi, ka Kvintusa Tumšicka plāns tomēr izdosies.

Laura Leandere jau bija zaudējusi.

Kolīdz Laura bija aizvērusi aiz sevis meiteņu tualetes durvis, viņa steigšus piekodināja Kajai: — Lai kas arī notiktu, iegaumē labi un, lūdzu, neaizmirsti: ja es šodien vairs neatgriezīšos un Persijs arī ne, tad varat mūs atrast klosterī “Pie svētā akmens”, slepenajā bibliotēkā.

— Ko? Kas? Slepenajā... kur? — Kaja bija apmulsusi. Varēja redzēt, ka viņai nav ne mazākās nojausmas, ko Laura īsti gribēja viņai teikt.

»